Tu manu spilvenu apraudāji,
Tad aizgāji...
Kādēļ gan to nebūtu ļāvis?
Vai lai labāk tavas skumjas,
Nosodot pļāvis?
Izvēlējies pati...
Un man nav vaļas
Nevienu asaru no tevis zagt...
Es skatījos, kā tava melnā tuša
Kā melna darva,
Kā neaizdarāma duša
Lija un smērēja priecīgās krāsas
Tik žēl man to bija,
Vairāk kā manas, šuvējas, māsas...
Tu savas nelaimes man spilvenā atstāji,
Ar redzamām rētām apzīmogoji...
Un ko es?
Kā muļķis katru vakaru
Savu prieku uz
Nelaimīgā spilvena pakaru...
Tur tas kopā ar savu nenomazgājamo dvēseli
Kļūst par vienas nakts
Mierinātāju- ēzeli!

http://www.lapele.lv/content/raudule

**

lasīt vairāk

http://www.lapele.lv/content/nakts-v%C4%ABzijas

Es šodien stāstīšu par savu laimes zemi,
Kur putnu spārnos sārtas zvaigznes krīt,
Kur zaļām nārām purpurzilos viļņos
Zvīņu astes pretī saulei spīd.

Tur balti mākoņi ar apzeltītām malām
Un sapņu zirgi padebešos skrien,
Pat brūnais gliemezis ar spožu pili plecos
Pa gaišiem ceļiem netraucēti lien

Tur nekad neklusē par mīlestību kautri,
Pat baltie gulbji kaklus kopā vij,
Un ozoli uz savām zarotajām rokām
Ar paeglītēm gredzentiņus mij.

Tā zeme savāda, jo piepildās ko vēlies-
Kaut rožu kalnu - tas tiks tūlīt dots,
Bez ērkšķiem durstīgiem un reibinošu smaržu,

lasīt vairāk

http://www.lapele.lv/content/laimes-zeme

Jau rudens drīz, mirdz ievās lapu sārtums,
Kur nesen, šķiet, vēl plauka baltas skaras,
Un skumji pūš par dienām aizgājušām
Zieds atvēries, kam saule nepieskaras.

Salds gurdenums klāj ezerkrastu niedres,
Un balti gulbji ūdensrozes glāsta,
Vien meitene uz soliņa zem bērziem
Par puisi raud, kas atkal neatnāca.

Auž miglu pelēku kāds pļavā slēpies avots,
Un rasas lāsēs atmirdz mājupsoļi,
Pār tumšiem mežiem mākoņtēli aizslīd,
Kas mēness gaismā laistās apgaroti.

Ir vakars klāt, tik viegli raisās domas,
Pat putni dus, kas tikko stabulēja,
No debess plaukstām spulgojošā mierā

lasīt vairāk

http://www.lapele.lv/content/aina-no-vakara-latvij…

Bija pilnīga tumsa, varēja dzirdēt kādu elpojam. Tā nebija vien elpa. Tās bija divas, un tās savijās kaislīgā vaidā, kad Alastora roka pieskārās Gabrielas mugurai.

-Es iededzu rītausmu.-

Teica Gabriela un lika atvērt acis arī Alastoram.

Pēkšņi viss kļuva redzams. Viņa priekšā atradās vecs logs. Uz palodzes stāvēja netīras kafijas krūzes, sakaltuši ziedi un cepumi, kurus apsedza baltie mežģīņu aizkari, kuros bija ielipušas beigtas mušas no šī un pagājušā gada. Loga rūtīs atspīdēja sarkana rītausma, kas gliemeža ātrumā pārvērtās par maigi oranžu gaismu.

lasīt vairāk

http://www.lapele.lv/content/dimensijas

No salnas dzimis un pusnaktī nācis,
Zvērs klauvē pie loga,
Zvērs nav velti nācis.

Es ielaižu zvēru, vedu pie uguns,
Kur baisi gail ogles,
Kur draudīgs ir čuguns.

Es dodu tam dzert no sudraba trauka.
Zvērs pieņemas spēkā,
Un es laižu to laukā.

Tad rīt tik pazemots tas atpakaļ nāks,
Es žēlošu zvēru
Kamēr dzirksteles sprāgs.

Tad mans zvērs atkal skries laukā,
Bet es pildīšu indi
Sudraba traukā.

http://www.lapele.lv/content/sarkanais-zv%C4%93rs

Degošas žirafes maldās tuksnesī.
Es tām līdzi neapzināti degu.
Cilvēki ar atvilktnēm pakrūtē
Nes pāri laukam degošu segu.

Es debesīs gribu būt kā spāre,
Bet ko īsti nozīmē degt?
Vai tā būtu smaga sakāve?
Vai dedzināt to, ko ir vērts segt?

Skrien! Žirafe, skrien!
Es- degošais cilvēks arī debesīs degšu.
Ja pa īstam dedz,
Tad nelīdzēs, ja arī ūdenī lekšu.

Skrien! Žirafe, skrien!
Jo tev nekad nebūs pelnu.
Cilvēki tos saliks kādā no atvilktnēm,
Kur tie turpinās degt ar uguni melnu.

http://www.lapele.lv/content/dego%C5%A1o-%C5%BEira…

Tu esi mans maigais brīnums,
Mans slieksnis uz ogu aleju.
Tu garšo kā no tām veidots sīrups.
Bet pārāk salds, ka rauj ciet elpu...

Man nepatīk ar tevi spēlēties-
Šī ikdienas spēle dara mani traku,
Tad gribas man skriet un paslēpties,
Lai darītu tevi krāsaināku.

Man liekas, tu naktīs sauc čūskas,
Vai arī buries pie manas sejas,
Varbūt es maldos un tu pie gultas
Skaiti lūgšanas vai dzenā veļus...

Tu man esi kā noslēpums-
Kā bērnam neredzēts zvērs.
Un tagad bestija nepieder mums,
Ak, vai tevī vispār ir mērs?

http://www.lapele.lv/content/sav%C4%81d%C4%81

KĀDĒĻ JĀBEIDZAS ŠIM VAKARAM...

Kādēļ gan jābeidzas šim vakaram,
Kurš tik interesants un jauks bij,
Kurā, pateicoties stāstam, tiesa, negaram,
Domas priekšstatu par tevi vij.

Kam būtu jāsaņem mans „paldies”?
Tikai nejauki mīļajam jaunskungam.
Man jābar pašai sevi „valdies
Gultā sen bij jābūt jaunkundzei!”

Ko gan varu es tev teikt?
Ko gan varu es tev lūgt?
Ko gan varu es tavā labā veikt?
Kas gan varu es tev būt?

Kam šie jautājumi, atbildes
Svarīgi kādreiz būs?
Domā, aizmirst spēšu tos es,
Ja vien kaut kas vienos mūs...

http://www.lapele.lv/content/k%C4%81d%C4%93%C4%BC-…

JAUNA DIENA...

Viens vakars ir beidzies,
Un pa durvīm laukā izsteidzies.

Ir nakts...

Es domāju,
Kas gan pēc nakts būs?

Bet, pēc nakts, jauna diena nāks
Un nejauki mīļais atkal sarunu sāks.

-Kur esi?
-Ko dari?
-Kā iet?
Un man ik brīdi gribas smiet.

-Kas skolā jauns?
-Kas dzīvē jauns?
Es jūtos kā pārāk priecīgs klauns.

http://www.lapele.lv/content/jauna-diena