Kad Ievai pateica, ka bērnam ir neliels kuprītis, viņa meitiņu atgrūda no savas baltās, pierietējušās krūts, pie kuras mazo bērnu saņēmēja bija tikko pielikusi.

– Vāc viņu prom! – Ieva nelaimīga kliedza. – Liec, kur gribi, bet no manis prom!

No viņas krūtīm piens tecēja straumītē, mazulīte brēca pēc tā, bet viņai to liedza.

– Dievs tevi ir sodījis par grēkā krišanu, – skarbi un stingri teica Ievas māte. – Tev sava meita jāpieņem un jāaudzina, kāda viņa ir.

Brūkleniete paņēma mazmeitu no sanēmējas rokām un pati to pielika pie mātes krūts, bet tad Ieva mazuli ar pretīgumu atgrūda tik spēji, ka tā gandrīz būtu novēlusies uz grīdas, ja Brūkleniete laikus nepaspējusi satvert.

Māte vairs nezināja, ko savai meitai sacīt. Viņa vēl gan ar labu, gan ar bardzību pūlējās Ievu pierunāt neatstumt bērniņu, taču jaunā māte strikti atsacījās mazo zīdīt un par to rūpēties. Viņa bija pārāk jauna, lai spētu iecietīgi pieņemt visu, kas nu bija ar viņu noticis. Viņa bija noticējusi ka