Pavasaris vēl raksturīgs ar kādu dabas parādību. Tās ir salnu naktis, kas parasti seko pēc ciklonu aukstajām frontēm, kad nākamajās naktīs debesis skaidrojas un visapkārt iestājas bezvējš. Tas ir tad, ja ir zems "rasas punkts" jeb gaisa temperatūra, kad gaiss sabiezē līdz 100% relatīvajam mitrumem. Salnas gadījumā tas ir "zem 0" atzīmes. Pavasara salnas notiek maijā un ne visai reti arī kādā naktī jūnijā. Savukārt jau augusta beigās iespējamas agrīnas rudens salnas. Arī aizvadītajā naktī vietām tādas bija. Salnas parasti neviens nemīl, tomēr... arī tā ir loģiska dabas sastāvdaļa. Par to gribas parunāties vairāk. 

Ne reizi vien esmu sacījies – dabā viss ir līdzsvarā. Viena dzīvības suga patērē un apkaro otru. Gan cīnoties barības iegūšanas virzienā, gan arī aizsargājoties. Dzīvieki savstarpēji karo arī par savu teritoriju un uzbudināti ir riesta laikā. Par "homo sapiens" nerunāsim, šamējie jau vispār cenšas nolikt pie vietas visas pasaules sugas un pat sev līdzīgos. Finālā tie vai citi dzīvības īpatņi vienmēr ir mērenā skaitā, ne par daudz ne par maz... kopumā ņemot. Lai gan ir teritorijas – kur kāda suga iznīkst, un tad rodas problēmas šajā līdzvarā. Piemērus variet caur internetu "uzrakt" paši.

Vēl sugas "pie vietas" liek dažādi dabas apstākļi. Cilvēkiem fatāli un nepanesami liekas, teiksim, meža ugunsgrēki. Taču no "lielās dabas" viedokļa šādas ugunīgas lietas – ir pavisam loģiska sastāvdaļa mūsu pasaulē. Ja cilvēks ar cirvi un zāģi Latvijas āres nebūtu pārstaigājis pēdējo 4 gadsimtu garumā, tad mums nebūtu grūti iedomāties: te būtu viena vienīga taiga, varbūt izņemot dažas pavisam šauras teritorijas dabiskajām pļavām. Tad nu šī taiga augtu, novecotu, koki kalstu un pūstu- kas radītu augsni dažādiem kaitekļiem. Tamdēļ pavisam loģiski reizi ~ 200 gados pēc kāda zibens spēriena notiek masīvs meža ugunsgrēks, kas visu attīra un dezinficē. Pēc kura ataug jaunaudze līdz nākamajam meža ugunsgrēkiem. Tas ir ieprogrammēts.

Kādi zinātnieki aprēķinājuši tādu lietu – ja visi odu kāpuri izdzīvotu un kļūtu par nākošiem pieaugušajiem odiem, tad vienas vasaras laikā visa zemeslode būtu pārklāta ar odu masu 1 metra biezumā. Mums prātā grūti iedomāties šādas šausmu filmām pielīdzinātu ainu, taču – tāda ir katra oda attīstība. Zināms, gada siltajā pusē nomainās 12 odu paaudzes, katra odu mātīte- kad vienīgo reizi mūžā sazīdusies cilvēka vai dzīvnieka asinis, dodas uz ūdens grāvi sadēt 2-5 tūkstošas oliņas. Pēc 2 dienām odu kāpuri jau dzīvojas un pēc nedēļas pēcnācēji kā nākamā paaudze laidelējas un apnicīgi sīc mums pie auss. Jāsaka te Paldies – Dabas Mātei, kas neļauj visiem izdzīvot. Ņemot to pašu odu piemēru: zināms – līdz pieaugušā oda stadijai nonāk apmēram 1 no 1000 sadētām oliņām un kāpuriem. Līdzīgus piemērus varētu sameklēt arī daudzu citu kukaiņu, dzīvnieku gadījumā.

Tagad atgriežamies pie salnām... arī tās retina dzīvo dabu. Neļauj saplaukt par daudz tiem ziediem, nogalina vienu daļu odus, neļauj par daudz sarastiem mums ienīstajām lapsenēm. Mēs jau esam ievērojuši – siltie un bezsalnu pavasari veicina kaitēkļu rašanos. Un tad mūsu dārziem un labības laukiem nav miera, kultūraugu raža samazinās. Un vispārējais dzīves līmenis nospiežas uz leju.

Tamdēļ viss dabā ir ierēķināts un sabalansēts, un arī salnainajām naktīm ir sava vieta. Šādas dziļas domas domājot: mēs vēl drošāk iesim pirms vēsajām tumšajām stundām veikt mazdārziņu aizsardzības pasākumus. Un arī augļu kokus apdūmosim, atceramies – kā mūsu vectētiņi reiz rīkojās. Vai ne?

P.s. Par karstumu un sutīgumu parunāsimies drīz jo drīz, Debesu Tēvs par šīm sajūtām parūpēsies tūliņ

Rakstīja Raitis Sametis

http://www.meteolapa.lv/