M.Cīrule."Bez nacionālām jūtām..,/Bez pagātnes, kas spēj iedvesmot". I."Ak,latvju cilts , jūs zemnieki.." I.7.Latviešu cerības ceļas spārnos.
MarutaIevietots: 17. okt 2017 06:30
Baltijas guberņu zemnieku cerības panākt izdevīgākus zemes iegūšanas noteikumus vēl vairāk stiprina 1863. gada poļu sacelšanās, Labā krasta Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas un Latgales zemnieku nemieri un šo notikumu izraisītās tālākās Krievijas agrārās likumdošanas pārmaiņas. Lai sašķeltu zemnieku un šļahtiču kustību, apslāpētu zemnieku nemierus un mazinātu Žonda (19.) dekrētu iespaidu uz tautu, Aleksandrs II.1963. gada 1. martā izdod dekrētu, ar kuru Rietumu guberņu zemniekus pārved uz izpirkumu, bet izpirkuma maksu samazina par 20 %. Tā paša gada augustā cars pavēl zemi zaudējušajām Rietumu guberņu zemnieku ģimenēm piešķirt 3 desetīnas ( 20.) lielus zemes gabalus, bet vaļiniekiem un iebūviešiem- dārzus no sabiedrības zemēm. 1864. gada 19. februāra Polijas zemnieku likums paredz visas zemnieku apstrādātās zemes šķietami bezmaksas pāriešanu zemnieku īpašumā ( faktiski daļēju izpirkumu paaugstinātu zemes nodokļu veidā), nogriezumu atdošanu, 3 morgu ( 21.) lielu zemes gabalu piešķiršanu bezzemniekiem. Vidzemes žandarmērijas apakšpulkvedis Andrejanovs raksta, ka " Vidzemes guberņas zemnieki pievērsuši uzmanību apvērsumam, kas noticis impērijas iekšienē 1861. gada 19. februārī, tie sākuši lolot cerības dabūt zemi īpašumā..,beidzot 1. marta ukazs šo cerību pārvērtis par pārliecību."' ( 22 ). Kurzemes guberņas žandarmērijas apakšpulkvedis kocebū 1863. gada 28. decembrī ziņo gubernatoram: "..vispār tautā ir slikts prātu noskaņojums.Tā cēlonis, no vienas puses, ir jaunlatviešu propagandas ietekme , bet no otras- mūsu robeža ar saplosīto Lietuvu, kur zemnieki pazaudējuši katru izpratni par īpašumu, tiesībām un likumīgo kārtību."( 23 ). Krišjānis Valdemārs 1862. gadā.Leipcigā anonīmi izdotā brošūrā "Baltische, namentlich Livlandische Bauernzustande" ( "Baltijas, īpaši Vidzemes, zemnieku stāvoklis" ) atklāj latviešu un igauņu zemnieku ekonomiskā un politiskā stāvokļa traģiskumu un tā cēloņus: " Vidzemē tikai nedaudzi tūkstoši "zemnieku" pieder .. vidusšķirai, kamēr no rokas mutē dzīvojošā masa arvien vēl ir vairākus simttūkstošus liela, lai arī dzimtbuve atcelta jau pirms vairāk kā četrdesmit gadiem. Kāpēc tad šī tik milzīgā pārsvarā esošā masa palikusi nabaga? Kāpēc viņu sejās redzama vergu pazemība, kāpēc viņu pierēs tik dziļas grumbas ierakstījušas bēdu pilnās rūpes vai notrulinātā vienaldzība? Kāpēc igauņu un arī latviešu dziesmu pamattonis ir dziļa melanholija, kāpēc viņiem kopēja tieksme, un taisni turīgākajiem, uzskatīt savu tēvuzemi ar muguru? Kāpēc vārds "zemnieks" Vidzemē ir lamuvārds, bet citur apzīmē ļoti cienījamu kārtu? Atbilde uz šiem jautājumiem ir pārāk vienkārša. Latvietis un igaunis ir svešinieks savā Tēvzemē; viņam nav tēvzemes, un viņš nedrīkst arī sev tādu iegūt.Tiesība un patstāvība ir tādas lietas, ko viņš palaikam savā šaurākajā tēvzemē nedrīkst meklēt, bet gan ārpus tās. ( .. ) Vidzemes nabadzīgais zemnieks, kā jau pa pusei dzimtcilvēks, ir vēl arvien visu brīvo cilvēku nicināts. Vislielākā centība un visrosīgākā darbība viņam palaikam te nevar palīdzēt.Vidzeme vēl tagad kā pirms gadsimteņiem, ir "Debesis muižniekiem,/ Paradīze garīdzniekiem,/ Zelta bedre ārzemniekiem un/ Elle iedzimtajiem."( 24 .). Tūkstošiem zemnieku tāpat kā 40 gados "cilā spārnus" tālam un grūtam ceļam uz nepazīstamajām Krievijas iekšējo guberņu "siltajām zemēm". Zemnieki pieprasa likvidēt klaušas, atsakās pildīt klaušas, parakstīt "brīvos" līgumus ar muižnieku diktētiem noteikumiem un strādāt muižās pēc agrākajiem noteikumiem, nepakļaujas rīkojumiem par izlikšanu no mājām.Ķeras pie terora un dedzināšanām, pretojas varas orgāniem un soda ekspedīcijām, atbrīvo apcietinātos. ( "kā minēts lielas apbruņošanās nevajaga, ja plintes un pulvera nau tad ir vēl: ciri,izkaptis, akmini un uguns." ), rīko bruņotas akcijas, gadiem ilgi prāvojas ar muižniekiem. Uz Rīgu un Pēterburgu plūst Baltijas ģenerālgubernatoram, Krievijas Iekšlietu ministram, troņmantniekam un pašam caram adresētu sūdzību un lūgumrakstu straume. Bērzaunes muižas zemnieks Oto Vankins trešajā sūdzībā caram raksta, ka savā un 19 no mājām izliktu zemnieku vārdā personīgi jau 21 reizi griezies draudzes tiesā,1 reizi Cēsu bruģu tiesā , 17 reizes Cēsu apriņķa tiesā, 14 reizes Rīgas un 2 reizes Pēterburgas instancēs. Krievijas zemnieki 1861. gada 19. februāra reformas gaitā zaudē vairāk nekā piektdaļu zemnieku zemes, ir spiesti izpirkt zemi par cenu, kas divkārt un trīskārt pārsniedz tās īsto vērtību, un nonāk parādos. 45 no 49 guberņām, kurās ir spēkā 1861. gada Krievijas zemnieku likums, izceļas zemnieku nemieri. Baltijas guberņu zemniekos savām acīm neredzētā Krievijas zemnieku likuma satura nepārzināšana rada nepamatotas ilūzijas par Aleksandra II. labdarību un veltīgas cerības.Viņi protestē pret 1860. gada Vidzemes zemnieku likumā saglabāto "brīvo līgumu" sistēmu un lūdz "tādus pašus labus un taisnīgus likumus, kādi ir ..Krievijas un Polijas zemniekiem"( 25. ).
Ieteikt
1