No E. Dārziņa skolnieka un drauga- komponista un mūzikas kritiķa Jāņa Zālīša kritiski biografiskajām piezīmēm"Emīls Dārziņš".-"Jānis Zālītis".-R., LVI, 1960.
MarutaIevietots: 3. nov 2015 23:40
"( .. ) Dārziņš no dabas bija dieva svaidīts mākslinieks ar skaidru sirdi. Naivs, sirdsšķīsts, smalkjūtīgs, bet līdz ar to arī ļoti atjautīgs un sakarīgs domātājs. Katrs neuzmanīgāks vai rupjāks vārds, katra tieši vai aplinkus izteikta nicinoša vai apvainojoša piezīme to varēja dziļi aizskart un rūgtināt. It sevišķi tā dzīves pēdējos gados pret viņu vērstie uzbrukumi, gan sakarā ar māksliniecisko darbību, gan personīgās dzīves veidu, izvērtās psihiskā plaisā, kas ar katru gadu top jo draudošāka sakarā ar māksliniecisko atziņu pieaugšanu un garīgās neatkarības nodibināšanos. Dārziņš dzīves ārējā veidā mīlēja vienkāršību, bija un gribēja būt demokrāts, bet iekšējā, gara dzīvē-aristokrāts. Viņš cīnījās ne par ārējo, bet iekšējo gara aristokrātismu un prasīja to arī no sabiedrības.Te radās pretišķības, nesaprašanās. Ir iemesls domāt, ka Dārziņa likteņa traģēdijas pirmie simptomi savuties arī šai cēlonī meklējami, jo kontrastējošo attiecību dēļ viņš privātajā dzīvē kļuva sarežģītāks, materiāli nedrošāks, kas savukārt uz tik mīkstas, bet arī pašlepnas dabas cilvēku kā Dārziņš darīja nospiedošu iespaidu un pavairoja rūgtos brīžus, kuru apslāpēšana prasīja nereti mākslīgu izklaidēšanos un aizmiršanos un arvien vairāk satricināja viņa iekšējo līdzsvaru.( .. ) Dārziņš aiz nesaprašanās ar apkārtni un iekšēja neapmierinājuma jutās dvēselē vientuļš un meklēja aizmiršanos.( .. ) Dārziņš neticēja Rīgas ārējai kultūrai, pareizāki, tās kulturāluma maskai. Nevarēja ne acu galā ieredzēt tās tukšo uzpūtību un pašpieticību. Viņš vienmēr bija opozīcijā tās gara šaurībai un jezuītismam. Viss še bija tik neīsts un maskots. Dārziņš i dzīvē i mākslā mīlēja vienkāršību, domu, jūtu patiesīgumu, bet pār visām lietām- jaunības iedvesmi.Uzskatīja par savu pienākumu ienest dzīvē vairāk satura, g a r ī g a s brīvības un padziļināt plašākās masās estētisko sajūtu. Dot katram iespējamību vairāk izdaiļot savu jūtu dzīvi un tuvoties pilnīgākai skaistuma izpratnei.Bet, atnācis Rīgā, redzēja toreiz vai uz katra soļa tikai flegmatismu, gara kūtrību, uzpūtīgu pašpieticību un liekulību.( .. ) Dārziņš nepadevās šai satrunējušai pašpieticībai un pseidointeliģencei. Viņš ne no kā tā nebaidījās kā no garīgās novecošanās. Gara brīvību un gara jaunību Dārziņš uzskatīja kā visnepieciešamākos atribūtus atsevišķa indivīda un veselas tautas dzīvē.( .. ) Lai daudzmaz apgaismotu Dārziņu kā mūzikas darbinieku un kā komponistu, neiztiksim arī bez īsa vispārēja viņa muzikālā talanta raksturojuma. Dārziņš pēc savas būtības- liriķis, pēc savas estētiskās pārliecības- apoloniskā skaistuma dievinātājs.Viņa komponista īpatnība rada Čaikovskim un Mocartam. Čaikovska smeldzošā lirika un sāpju kults laimīgā kārtā apvienojās ar Mocarta jautro "Gem"utspoesie". Pārsvars tomēr Čaikovskim. Izteiksmes un rakstības veids visvairāk atgādina Čaikovski.(.. ) Muzikālā izteiksme Dārziņam ļoti vienkārša.( .. ) Dārziņš vienmēr galveno muzikālo interesi, sajūtu pieplūdu un atplūdu koncentrēja m e l d i j ā.Viņa meldijām ļoti noteikts zīmējums un liela skaidrība.Tās izaug it kā pašas no sevis.Vietām pasmagas, it kā izstīdzējušas, vietām atkal gaišas, valdošas, aizraujošas. Kā vispāri Dārziņa mūzika, tā arī atsevišķi viņa meldijas dziļi pārdzīvotas un izjūtu bagātas. Sevišķi spilgti viņa mūzikā izpaužas erotiskais elements, par ko arī komponists pats bieži izsacījās, ka v i ņ a m v i e n Ī g a j a m no tagadējiem latviešu komponistiem mīlestības apdziedāšana "krītot par laupījumu." "Melanholiskais valsis"- viens no tiem Dārziņa darbiem, kur komponista īpatnējā seja visspilgtāk parādās, lai gan arī te vērojams Čaikovska iespaids. Ne še, ne citur Dārziņa mūzikā neatradīsim nekā pretencioza, neizjusta, samākslota. Katra muzikālā doma dziļi dvēselē rasta, apgarota un klausītājam sniedz arvien sajūsmu un pārdzīvojumu.(..) Ja dziļāk ieskatāmies Dārziņa solodziesmās, tad redzam, ka visas tās sadalās divās kategorijās. Vienā ietilpst lielākā puse no dziesmām ar drūmu pamatkrāsu, melanholiju, rezignāciju, pat traģiku. Otrā izteicas komponista gaišākie brīži, kuros viņš, it kā mīlas un vieglas erotiskas jūsmas nests, dziedāja slavas dziesmu dvēseles laimei un dzīves skaistumam. Daudzās dziesmās ieskanas arī reliģiozais elements. "Mātes dziesmiņa", "Mātes gars" un "Ja uz Betlēmi es ietu", "Kad būs as'ras izraudātas" skaidri liecina par uzglabājušos reliģisko sajūtu. Dažās kora dziesmās Dārziņš- vairāk gan tikai subjektīvā vērienā- prot jo spilgti uzburt arī senatnes garu un stipros vilcienos zīmē senatnes ainas ( "Senatne", "Ciānas bērni", pa daļai "Mūžam zili ir Latvijas kalni"). Kora dziedāšanai Dārziņš piešķīra sevišķi lielu nozīmi un atzina to par vienu no vissvarīgākajiem daiļuma veicinātājiem tautā. Vērtīgākās no viņa kora dziesmām: "Mēness starus stīgo", 'Sapņu tālumā", "Senatne", "Ciānas bērni"; no vīru kora dziesmām: "Mūžam zili ir Latvijas kalni", "Kapsētas klusums". Korim samērā ar citu kompozīciju skaitu Dārziņš rakstījis diezgan daudz. Maz patika viņam atsevišķu solo instrumentu mūzika.( .. ) Vismīļākais bija orķestris, un tam [ viņš ] taupīja arī visus savus spēkus.( .. ) Dārziņam piemita reti smalka orķestra kolorīta nojauta. Viņš prata orķestrāli loģiski domāt.( .. ) Ja tikai Dārziņš būtu paguvis izstrādāt lielāku kompozīcijas tehniku, mēs no viņa ar laiku būtu sagaidījuši vairākas simfoniskas poēmas, svītas, fantāzijas, kā arī ne vienu vien operu.( .. ) Ja Dārziņam būtu lemts ilgāk dzīvot, mums "Rožainās dienas" būtu tik pat mīļas mūsu latviešu operu repertuārā kā viņa dziesmas. Bet nu jāapmierinās tikai ar dažiem fragmentiem. Dārziņam kā komponistam diez vai radīsies plašāka starptautiska nozīme, bet mūsu, latviešu, mākslas muzikas pirmajā posmā viņa vārds palicis neizdzēšams.Trūkst viņa muzikā noteiktas nacionālas iezīmes, kā piemēram,Melngailim un Kalniņam, tomēr- tā katram latvietim simtkārt tuvāka, saprotamāka nekā kura katra citas tautas komponista, jo šīs skaņas taču ir plūdušas no sirds, kurā mēs jūtam savu asinsradniecību.( .. ) ( 141. -147. lpp.)
Ieteikt
16