Iemest santīmu
Laimes strūklakā
Tik viegli no tā šķirties

Paņemt plaukstā
Sniegpārslu
Tik viegli ļaut tai nomirt

Ieskatīties acīs
Pasmaidīt
Tik grūti atstāt

Čav, mans mazais teddy bear....
Kā Tev šonakt iet?

Aizver ačteles ciet un ej nu cučēt...

Reiz sen senos laikos.. varbūt arī nemaz tik senos dzīvoja, jā, kāds dzīvoja... dzīvoja, nevis eksistēja un izpildīja citu iegribas... dzīvoja pats sev... vai pati sev... Dzimumam nav nozīmes... tāpēc paliksim pie cilvēka kā vienojoša jēdziena.... Dzīvoja pats sev.... tikai sev, jo katram savā dzīvē jāspēlē galvenā loma....Bet vai mēs varam būt savas dzīves galvenais aktieris, režisors, scenogrāfs vienā personā... un varbūt arī otrā plāna aktieris pie reizes? Laikam jau tomēr nē... pārāk daudz personās jāsadalās... un personības dalīšanās parasti pie nekā laba nenoved...tāpēc jāielaiž mūsu dzīvēs arī citi cilvēki, bet cik dziļi, lai viņi mums neatņemtu galveno lomu? Un vispār vai mums šī galvenā loma ir vajadzīga? Bet kā tad savādāk to varēs nosaukt par mūsu dzīvi? Tie ir jautājumi? Nē, tās ir atbildes. Reiz sen senos laikos.. varbūt arī nemaz tik senos dzīvoja cilvēks un dzīvoja tā, lai būtu la…... Lasīt tālāk

Ābols apēda saules starus, un es klusēju, jo teikt vairs nebija ko. Nekad nav tik daudz vārdu kā klusējot. Tintes pudelītes viens virs otras veido tinšu pudelīšu torni. Man tāda torņa nav. Tev ir? Savas mazās pasaules nekārtībā es pazaudēju kārtību... Kārtība nekad nav mani mīlējusi, jo es esmu haoss. Ābols uzkrita uz zivs acs, un sākās plūdi. Pa mazām kāpnītēm pie mums nāk zoss spalvu kažoks. Tikai nevienam nesaki.  Nakts ir mans mīļākais gadalaiks. Tumsas pieskāriens ir klusāks par klusumu, kuru mēs pazīstam. Zilais flomasters ar rozā flomasteru dejo tango uz mana galda tāpat kā svece rotāļās ar tumsas plaukstām. Neīstā pasaulē dzīvo mākslīgi cilvēki, un viņu rotaļas nestājas pat pusnaktī un dienvidu vējā. Mākslīgiem cilvēkiem garšo savas rokas un kājas arī reizēm. Pirkstu gali apdeguši no karstās pasaules elpas. Neelpo man baciļus virsū. Pele sauļojas uz mana galda. Sveces gaismā ir silts, bet viņai labāk patīk monitora mestā gaisma. Es gan jau sen viņam teica, lai ar gaismu nemētāj…... Lasīt tālāk

Cilvēkam vajag pabūt vienam. Noslēpties no visa un visiem. Atpūsties no atpūtas un darba. Aizmirst burzmu un ļaužu pūļus. Vienam savā sabiedrībā padomāt un dziļi ievilkt elpu, un teikt - Es dzīvoju. Dzīvot vajag, nevis eksistēt kā gaļas gabalam citu verdzībā. Mēs dzīvojam savu dzīvi. Brīvu. Tieši tik brīvu, cik to vēlamies. Un tikai mēs paši esam vainīgi pie tā, kas mums nepatīk.

Cilvēks un daba. Daba ir mums apkārt, mēs paši no dabas. Daba mums uzticas. Tikai kurš to prot novērtēt? Kāpēc cilvēks kā dabas būtne posta sevi un pasauli sev apkārt? Vai tiešām cilvēks ir tikai dabas kļūda?

Šalko vējš un bērzi sarunājas. Skudras dodas savās ikdienas gaitās. Spāre arī tepat nolaižas pasauļoties. Viegli aizlido tauriņš.
Un jā. Caur vēju šalkām un dabas elpas vilcieniem dzirdamas mašīnas uz šosejas.
Kur paliek dabas klusums, kas cilvēka ausij tīkamāks?

Starp citu virši zied. Skaistiem, maziem violetiem ziediņiem. Tu esi redzējis kā virši zied?

Kad visa ir par daudz, ieej mežā un s…... Lasīt tālāk

Saplēstas salvetes lauž savu ceļu līdz sapņu asarām.. sajūtot tukšuma sāļo garšu, kas vēl pēdējo reizi uzkavējās tālākā mēles galā...
Sistēmas tīklos iesprostota dzīve un aizspriedumaina sabiedrība kā tāds trekns zirneklis noēd visas mušas, kas sapinās tās tīklos..vai tikai cenšas neuzkrītoši palidot garām.. Bet tad jājautā kam garām?
aizmirsts naids pret visu, kas mums ir dārgs, liek celties no rītiem un iet gulēt naktīs... vienaldzības ēnā slēpties prot visi, bet kam rūp kaut vai tikai tik daudz kā viņš pats?
Kas solīja dzīvot? Ne jau politiskā partija, bet mazs bērns ievelkot pirmo elpas vilcienu ar skaļu brēcienu pa visu klusuma telpu, pamodinot savus sapņus un savas cerības...savu pasauli.
Tad kādēļ nocirst spārnus pēc šķietamām normām? Nevienam nav spārnu? Bet varbūt tikai tāpēc, ka visiem tie ir nocirsti normu vārdā.. tad jājautā - kas galu galā sākumā bija norma? Un kas tā būs beigās?
Beigtas mušas turpina sisties sienās, nejūtot sāpes, jo viņas taču ir jau…... Lasīt tālāk

Klusi sēžot uz mākoņmaliņas
Mest lejā baltus vates pikučus
Pārlieku samākslotā pasaulē
Pat mākslīgam sniegam priekšroka
Nenoteiktības visur par daudz
Vien klusi soļi un čuksti
Neatskan tukšos gaiteņos
Saplosītas miesas un dvēseles
Lūdz pēc ūdens malka
Apmaldījies pats savās domās
Sveces liesmā dejo tavs eņģelis
Aizmirstībā nav vietas diviem
Ticība spoguļojas svešos spoguļos
Desmit santīmu vērtas atmiņas
Raud par pasaules ēnām
Un to nožēlojamajām lomām
Cilvēku psihes teātros
Salauztas cerības un aizmirsti vārdi
Klauvē pie tavām durvīm
Tās vienīgās liecības
Par manu eksistenci
Nenoteiktā ritmā sitas sirds
Kā no asiņojošas miesas
Ārā izrauta tā lūdz pēc elpas

Es nezinu, ko teikt tev
Bet tavā pasaulē manis nav
Patiesībā nekad nav bijis

Eņģeļa spārniem pacelties
Vien mazu sprīdi virs zemes
Un ticēt pasaules skaistumam

Vai es esmu sapnis tavs?
Tik lolots, bet nepiepildīts
Man žēl pilsētu drupu
Tajās cilvēki mirst

Nekad es neesmu bijusi
Tava sniegpārsliņa
Ko plaukstās kausēt
Arī tava sirds nav manējā
Mēs dzīvojam katrs sev
Nevis viens otram

Klusi izgaist tavi čuksti
Vēja pielietā pasaulē
Tikai nekam vairs nav nozīmes
Jo tukšums ir graustu pilsētas
Galvenais iedzīvotājs

Čukstu un klusuma pilsēta raud
Tik klusi, ka tu nesadzirdēsi
Es neticu liktenim
Es ticu tikai sev

Ēnām vieglāk klusēt,
Jo…... Lasīt tālāk

Aizver acs plakstus ciet
Mazais cilvēkbērns
Nakts zvaigznes
Pēdējo šūpļadziesmu
Tev dungo pirms miega
Pirms mūžīgā miega
Rīts nepienāks
Pēdējās vēlēšanās
Pēdējie čuksti
Aizver acis ciet
Lai nekad tos vairs neatvērtu
Miera dusā dodies tu
Ar saviem sapņiem
Nepiepildītiem
Un drīz jau aizmirstiem
Dusi, mans cilvēkbērns
Dusi saldi mūžam
Tu tagad nāves bērns
bet saule rīt uzlēks
Arī bez tevis
Un asaru mākoņi
Segs debesis
un melni kraukļi lūgs
Par tavu dvēseli
Bet tu dusi mierā
Ar laika iztecējušo pulksteni
Kas apstājies jau stundas dažas
Dusi, mans cilvēkbērn

Uzmanies!
Nekas nav īsts!
Pat tu pats nē!
Reģistrē sevi
Dzīves realitātes šovam
Iegūsti tiesības dzīvot
Šodien
Varbūt, ja paveiksies
Arī rīt un parīt
Atceries galvenās balvas nav
Nekad nav bijusi
Un arī nebūs
Katru dienu
Katru dienu
Dzīvo, jo tāds ir
Galvenais noteikums
Lai tevi nepadzītu
No dzīves
Piedod
Spēle beigusies