Pēc veikala viņi devās pie omītes nolikt mantas un tad devās pie vecākiem, lai uzzinātu, kas un kā.. Martas sirds pukstēja ar vien straujāk, jo tuvāk slimnīcai, jo sirds pukstēja straujāk. Toms vēroja Martu, bet neko neteica, viņš negribēja dzirdēt atkal neveiklos melus no viņas mutes, viņa vienkārši negribēja, lai Toms uztraucās par to, ka viņa nejūtās labi.

Viņi bija jau pie slimnīcas, viņi kāpa ārā no mašīnas. Marta gribēja jau skriet uz slimnīcu, bet Toms paķēra Martu aiz rokas apskāva un iečukstēja ausī : „atceries, mazā, viss ir labi, bija un būs labi. Saproti?” Marta nokratīja galvu, pasmaidīja, tad ātri atrāvas no apskāviena un skrēja uz slimnīcas pusi. Viņa iegāja slimnīcā, piegāja pie dežurdaļas māsiņām unklusām jautāja : „atvainojos, bet kurā palātā atrodas Veistonu kundze ar kungu?” Māsiņa laipni pasmaidīja, piecēlās un veda Martu uz palātiņu : „šeit, bet diemžēl ar saziņu būs diezgan grūti. Oskars Veistons guļ, nesen tika iedodas zāles un sistēmas iztecinātas

Tā bija Martas ome, viņa bija satraukusies, un knapi runāja, jo asaras aizkavēja katru teikumu, ko viņa vēlējās teikt. Viņa nomierinājās un tad iesāka teikumu, kuru tāpat bija grūti saprast, jo asaras turpināja traucēt : „Martiņ, vai Tu dzirdi mani?” Marta : „jā, omīt, kas noticis?” Omīte šņukstēdama : „kas notika? Tava mammīte, un papus.. viņi ir slimnīcā, cieta smagā auto avārijā.” Martas balss aizsmaka, viņai bija tik grūti noturēties, jo viņa nevēlējās, lai Toms redz kaut vienu asaru, taču tagad tas nebija iespējams, asaras pārklāja. Marta nupat vēlējās kaut ko teikt, bet ome pārtrauca sacījot : „piedod, mazmeitiņ, bet.. es Tev pazvanīšu vēlāk.” Un ome bija nolikusi klausuli. Toms paskatījās Martas acīs : „mazā, kas notika?” Marta skatījās Tomā : „aizveru acis, un jūtu cik ļoti man sāp.. viņi ir cietuši auto avarījā, ir vieglāk mirt, nevis klausīties nāves skaņā..” Toms : „bet Tu nemirsi, jo Tavas lūpas ir saldākas par cukuru, Tu esi mans stimuls, lai es būtu te..” cau

Marta skatījās uz Tomu, viņas acīs saskrēja prieka asaras : „uzliec man to uz kakla.” Toms paņēma un uzlika kaklarotu uz Martas kaklu, viņš smaidīja un teica : „tagad mana sirds ir arī Tava, tātad mūsēja.. manuprāt, mana sirds pie Tevis būs drošībā un siltumā nekā pie manis.” Marta nolaida galvu, tad to pacēla, bet beigās vienkārši noskūpstīja Tomu. Marta : „man likās, kad šis nekad nenotiks, nekad nenotiks brīdis, kad būšu Tev blakus pa īstam, turēšu Tavu roku, un Tu to saspiedīsi ciešāk, lai es justu, cik tuvu man blakus esi.” Toms : „es arī, brīžiem Tu man dod par daudz es neprotu to saudzēt, bet brīžiem man liekas, ja atlaidīšu Tavu roku Tu aiziesi, jo paskaties uz mani – kas es esmu? Kretīns, kurš dzīvojis dzīvi kā māk, sāpinājis tik daudzus, un vienmēr kaut ko centies izlabot.. bet palaidis garām jau četrus gadus, kurus varēja būt ar meiteni, kura priecājās, jo pamostas, jo ir sākusies jauna diena, un viņa nemeklē laimi tikai lietās, viņas laime ir būt kopā ar ģimen

Tā bija Sintija, viņa stāvēja, viņas acīs – izaicinājums, un likās, kad viss, ko viņa darīs tālāk nogalinās lēni un mokoši, taču panāks to ko vēlējās. Viņai bija blakus ierastās meitenes, vai tā sauktās – suncītes, kas skraidīja pakaļ viņai gandrīz visur. Sintija pasmaidīja un tad nicinoši noteica : „jūs joprojām esat kopā? Wow, apsveicu.” Marta nostājās kareivnieciskā pozā, viņa vairs nesmaidīja ar prieku un siltumu, kā to dara parasti.. šoreiz viņa to darīja auksti, izaicinoši : „jā, esam kopā. Un ko Tev tas izsaka? Redzu, ka neesi mainījusies, ka esi tā pati.. nu izlecēja, staigā ar savām suncītēm, un viss. Man ir žēl Tevis, ir pagājis tik ļoti daudz laika..” Sintija : „Tu man pārmet? Tu esi nulle.” Toms izdzirdot šos vārdus piegāja priekšā Martai : „nulle? Tu esi nulle, Tu vienmēr esi bijusi tāda, tagad pat esi un vienmēr būsi tāda. Paskaties uz sevi – Tev aiz muguras ir meitenes, kas staigā Tev pakaļ vienmēr, gandrīz visur. Bet Marta? Aajj, vispār, cik stulbi, ka run

No rīta Marta pamodās ar smaidu, jo viss bija brīnišķīgi. Bija tikai viena problēma – viņas vecāku, joprojām nebija mājās. Marta uztaisīja brokastis, ieslēdza mūziku un centās nepamodināt Tomu, taču Toms pamodās jūtot tikai to, ka Marta neguļ viņam blakus. Viņš viņai piegāja no muguras klāt un apskāva viņu, noskūpstīja viņas kaklu un tikai tad izčukstēja maigi vārdus : „labrīt, mazā.”Marta pagriezās pret Tomu pasmaidīja un noskūpstīja : „labrīt, mans lieliskais. Es uztaisīju brokastis, un tēju.. tas ir virtuvē, bet zini? Mani kaut kas nomāc.” Toms noņēma viegli matu šķipstu no Martas sejas, kas bija uzkritusi : „kas tieši Tevi nomāc, sirsniņ?” Marta : „mani vecāki.. tie nav rādījušies dienām mājās, ziņu devuši nav devuši arī jau ilgu laiku. Ko pie velna, lai es domāju?”Toms : „es nezinu, mīļā, ko Tu, lai domā.. varbūt ejam vienkārši.. vienkārši ieēst brokastis un atpūsties? Šodien izskatās, ka būs skaista diena, iesim to izbaudīt.”

Ilgu laiku pēc brokastīm Toms ar Martu d

Marta vēroja Toma acis, kas nenolaidās no Martas. Toms pazvanīja Dāvidam, un sarunāja, lai atbrauc viņiem pakaļ un aizved uz mājām, jo viņš nevēlējās, lai Marta iet ar kājām. Marta paņēma Toma roku un smaidīja : „varējām iet ar kājām.” Toms : „nē, nevajag, labāk, lai mūs aizved mīļā.” Marta : „nu labi.”

Pēc stundas viņi bija mājās, sēdēja Martas istabā un runāja. Toms : „es zinu, ka esmu muļķis, jo tas bija dēļ manis.. taču, saproti mani, vaine?” Marta : „jā, es Tevi saprotu un nemaz Tevi nesodu, jo mīlu Tevi.” Toms : „kad redzēju Tevi guļam nekustīgi slimnīcā.. bija smagi, un ļoti vēlējos, lai Tu pasmaidītu un atkal teiktu – es Tevi mīlu, Tomiņ.” Marta pasmaidīja : „es Tevi mīlu, Tomiņ.” Toms smaidīja, viņš turēja Martas roku : „es Tevi arī mīlu, mazā, ļoti mīlu.. vairāk par visu, Tu man esi viss.” Marta bija samulsusi : „Tu mani tagad aburt, nopietni.. kādreiz man likās, kad asaras būs mužiem.. bet nē, Tu atnāci, es Tevi sagaidīju. Pagāja četri gadi, taču atnāci.” Toms

-sveiki Darkness lasītāji, es ļoti ceru, ka jūs atbildēsiet uz šo jautājumu.. tas ir jādara komentāros. VAI JŪS GRIBĒTU REDZĒT STĀSTU – LETS PLAY SILLY GAMES , HONEY grāmatnīcās, kā grāmatu?

Viņš turēja viņas roku tik spēcīgi, viņš centās saturēt asaras, kas ik palaiku sariesās acīs. Toms maigi noņēma matu šķipsnu no Martas sejas, kas bija viegli pārslīdējusi. Viņam bija tik grūti sēdēt viņai blakus, un redzēt viņas auksto seju, kuru vairs neklāja smaids, tā bija tik vēsa.. bet viņš bija sev apsolījis sēdēt tik ilgi viņai blakus, kamēr viņa pamodīsies, pasmaidīs un atkal teiks vārdus : „Tomiņ, es taču Tevi mīlu..” Viņš piecēlās un noskūpstīja Martas pieri, un tad atkal nosēdās sākuma pozīcijā – uz ceļiem. Viņš nolaida galvu, un noskūpstīja Martas roku, viņš viņu apķēra ar abām rokām.. „Tom.. kas notika?” pēkšņi ļoti klusi, kāda balss iečukstējās. Toms pacēla galvu, un tā bija Marta – viņa bija atvērusi acis, un smaidīja, taču jautājums : „Tom, kas notika?” bija tikai tāp

Toms turēja rokās Martu, viņa bija bez dzīvības pazīmēm. Viņš aiznesa viņu uz gultu, un ātri zvanīja ātrajai palīdzībai.

Pēc 15 minūtēm bija atbraukusi ātrā palīdzība, un bez jebkādas domāšanas nogādāja Martu slimnīcā. Toms devās līdzi, viņš sēdēja lūkojas uz Martas seju.. tā bija bāla, viņa gulēja.. nekustīga. Viņam galvā skanēja tik daudz domu, viņas balss, un acīs rādījās viņas smaids, taču pāri visam tam sirds apziņa : „esmu idiots, es viņu mocīju, es viņai to panācu.. esmu idiots.” Viņi bija slimnīcā, Toms joprojām sēdēja un lūkojās Martā, viņam bija smagi, taču asaras netecēja, likās, kad viņam iegšēji ir ledus gabals, tāds liels smags ledus gabals, kuru atsaldētu tikai viņas skūpsts, kā pasakā.. atnāca ārsts : „viņa jums teica par šo, ka viņa nedrīkst satraukties? Viņai ir problēmas ar sirdi, diezgan smagas, nezinu, kā viņa tiks galā ar šīm problēmām, taču.. viņa nedrīkst satraukties, jo tas viņas sirdi var apstādināt.” Toms stāvēja, viņš bija šokēts, jo viņam nebi

Marta atrāvās no skūpsta, viņa ieskatījās Toma acīs. Viņas acīs bija asaras, viņai bija grūti kaut ko teikt, vai izbaudīt skūpstu, jo iegšēji viņai dedzināja smagi. Viņa pastūma mazliet malā Tomu un aizgāja uz savu istabu, izslēdza gaismu, apsēdās gultā un vēroja gaismiņas, kas spīdēja pie loga. Toms viņu saprata, un nemaz nevēlējās uzbāzties. Marta nomierinājās, un nomierināja asaras, kas plūda pār vaigiem, diemžēl bija pagājusi stunda. Viņa pa šo stundu caur visām asarām bija uzrakstījusi Lindai sms, ka Toms ir mājās, taču, ka ir grūti.. ir ļoti grūti. Marta piecēlās, piegāja pie spoguļa smaidīja, taču viņai bija tik grūti.. grūti smaidīt. Viņa izgāja no istabas, un pati šobrīd devās uz virtuvi no, kuras nāca aukstums.. nejau burtisks, vienkārši tur sēdeja puisis, par kuru viņa cīnījās četrus gadus, viņa viņu mīlēja.. spēcīgi.. Viņa iegāja virtuvē – Toms sēdēja pie atvērta loga, viņš bija izņēmis cigareti un to pīpēja, lēnām un ļoti domīgi. Marta klusi nočukstēja : „pie

Tur bija Toms, viņš smaidīja, taču viņa acīs varēja redzēt bailes. Viņa rokās bija rozes, ļoti daudz rožu. Viņš tuvojās tuvāk Martai, un klusām čukstēja : „jā, ir iespēja atbraukt tagad un uz palikšanu, kā šobrīd to izdarīju es..” Marta stāvēja, viņas acīs bija asaras, pēkšņi viena no asarām pārslīdēja pār viņas vaigu. Viņa ar lielu lēcienu samīļoja Tomu, tik spēcīgi.. Viņi iegāja iegšā, istabā. Istabā bija tik mīlīga sajūta, bija tumšs tāpēc Marta, lai ievestu savā istabā kaut kādu mīļuma sajūtu , viņai istabā logā bija ziemassvētku lapiņas, vienalga kāds gadalaiks, vai kāda diena, tās vienmēr tur bija un uz nakti tika ieslēgtas, tāpat, kā katru vakaru tika iedegta svece. Toms apsēdās, viņa apsēdās Tomam pretī, skatījās viņa acīs, un izbaudīja klusumu viņa klātbūtnē, taču Toms to pārtrauca : „es saprotu Tavu klusumu, un šis nemaz nav viens no patīkamajiem.. kāpēc Tu gribēji, lai es atbraucu?” Marta pasmaidīja : „atceries, kad teici, ka nevienam neesi vajadzīgs?” Toms : „