Reja veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, viņš sāka smakt, sirds sāka stāties. Toma acis palielinājās, viņš vēlējās celties no gultas un darīt kaut ko, bet viss ko viņš spēja izdarīt bija mazliet pakustēties un atkal sastingt, jo sāpes, kas valdīja par viņu ķermeni bija neciešamas. Ārsti kavējās, un tas izdarīja tikai smagākus apstākļus.. viens mirklis un skaļa čīkstoņa pa visu palātu.. Rejs vairs neelpoja, viņa sirds bija apstājusies. Toms bija tik ļoti šokēts, kad vēlējās kliegt, taču viss ko viņš varēja izdarīt bija atplēst muti un klusums.. iespējams, ka tas bija visskaļākais kliedziens pēc palīdzības un visa pārējā, taču neviens to nesadzirdēja. Atnāca ārsti un pateica, ka neko vairs nevar darīt, ka tā tam jau bija jānotiek redzot viņa kritisko stāvokli, kurš jebkurā gadījumā nebija glābjams. Tika pārklāts balts palags pār Reja galvu, kas tāpat nebija redzama, jo tā bija iebintēta.. Medmāsa piegāja pie Toma noglaudīja galvu un sacīja : „atvaino, kad Tev bija ši

Valts bija devies pie Martas, un tad viņi abi devās uz slimnīcu. Marta ieskrēja palātā un pamanīja Tomu, pirmais, ko viņa darīja viņa nokrita pie viņa uz ceļiem, paņēma viņu roku un vēroja viņa mierīgo seju, kas bija asiņainās rētās. Viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz Reju, kura seju nevarēja kārtīgi pamanīt, jo tā bija iebintēta. Marta skatījās uz Valta un čukstēja : „kāpēc? Kas notika?” Valts nolaida galvu, tuvojās Martai, piecēla to un aiz rokas izveda no palātas : „viņi cieta autoavārijā.. smagākais ir tas, ka viņi var neizdzīvot.” Marta sāka kliegt : „nē, tā nedrīkst.”

Toms atvēra acis, viņš paskatījās apkārt. Viņam bija tik grūti skatīties apkārt, sāpēja katra kustība, pilnīgi viss. Viņš paskatījās uz Reju, viņam bija tik dīvaina sajūta, viņš nespēja saprast, kas ir noticis. Godīgi? Viņš neatcerās, jo bija salietojies, kad tas viss notika! Viņš dzirdēja ārpuss palātas Martas balsi, viņš vēlējās piecelties un kaut ko darīt, taču nespēja. Katra kustība bija

Rejs lūkojās Martas sejā, un viegli noņēma šķipsnu no viņas sejas : „nē, tas mani neastāja bez vārdiem.. vienkārši brīžiem liekas, kad esmu iekļuvis tavā galvā. Un redzu, kas par nekārtību tur notiek.” Marta : „nekārtību? Tu gribēji teikt, kas par pasaules galu..” Rejs : „nē, tik traki tur nav, Tu esi spēcīga, tici man. Es Tevi pavadīšu uz mājām, jo laika vairs nav daudz.” Marta : „kāda laika nav daudz?” Rejs : „ejam.”

Pēc stundas Marta jau bija mājās, viņa samīļoja Reju. Rejs nelaida vaļā Martu kādas desmit minūtes, un tad ar skatienu viegli palaida vaļā Martu. Marta visu vakaru domāja par to, jko teica Rejs, viņa domāja par laiku, ko viņš pieminēja,. Viņa gribēja viņam uzrakstīt sms, jo numuru viņš bija iedevis, taču baidījās. Pēkšņi iezvanījās telefons, tas bija Valts. Viņai bija grūti paelpot, viņa pacēla : „hallo?” Valts kliedza : „ak dievs, Marta, paldies dievam, ka Tu tik ātri pacēli. Ak dievs.”Marta : „kas ir noticis?” Valts : „es nespēju.. ak dievs, Tev ir jābra

Marta stāvēja, viņas rokas trīcēja, un ik palaikam savilkās dūrēs. Marta pirmo reizi bija jutusies tik kareivnieciski.. Marta pēkšņi uzkliedza Valtam : „nu, ko Tu klusē? Kur ir Toms?” Valts nolaida galvu un to papurināja : „es tikai gribēju atvainoties..” viņš pagriezās un aizgāja prom. Marta gribēja jau raut atpakaļ Valtu un likt viņam paskaidrot, kas ir noticis, ka viņš atvainojas, taču acīm redzamais viņai lika apstāties un neko vairs nejautāt. Viņa pamanīja, ka Toms ir ar Reinu. Viņa stāvēja.. Viņa vienkārši lēnām sabruka, pār viņas vaigiem sāka līt asaras. Pēkšņi blakus stāvošais pirmstam nepamanītais puisis, piegāja klāt Martai un izveda viņu ārā no telpas, kur atradās Toms. Šis nepazīstamais zēns Martu izveda ārā, pie baseina un lika apsēsties uz soliņa. Viņš paņēma Martas roku : „sveika, mani sauc Rejs . es zinu, ka nebija pareizi Tevi paķert aiz rokas un pēkšņi izvest no telpas, taču manuprāt, Tev nebija tur labi stāvēt.. es nezinu, kas notika, un kas liek šai sk

Marta vairs nezināja, kur likties. Viņai likās, kad sirds neelpo un spiež krūtīs. Viņai bija tik grūti, viņas galvā skanēja – nekad neatlaist, nekad, es viņam apsolīju nekad neatlaist, lai cik sāpīgi būtu. Bet kur ir viņa solījums? `es būšu Tev blakus vienmēr` viņš solīja, un es tam ticēju, ka es muļķe.. Marta sēdēja stāvēja ar asarām acīs, viņai bija tik grūti, jo viņa mīlēja Tomu vairāk par visu uz šīs pasaules. Viņa centās sazvanīt Tomu, taču viņa telefons bija izslēgts. Viņa ilgi staigāja pa istabu un nevarēja izlemt vai doties un meklēt viņu, vai sēdēt kā muļķe un gaidīt, bet viņa vairs nespēja gaidīt, viņas rokas.. tik rētainas, viņas visas gaidīšanas gadi bija sabojāti, viņa nespēja vairs gaidīt. Viņa gaidīja Tomu četrus gadus, viņa ilgi gaidīja to mirkli, kad būs viņam blakus. Viss bija tik skaisti, pat tagad būs vēlviens, kas teiks – bet redz, mēs, taču esam skaisti. Un ak, jā.. mamma, ja mamma ar tēti tagad spētu ar mani runāt, viņi teiktu – bērni būtu skaisti.

Toms dzirdēja, ka Marta bija noģībusi, bet viņam bija pilnīgi vienalga. Viņš nolika klausuli, cerot, kad Marta neatcerēsies, ka pirms noģībšanas runāja ar Tomu.

Pēc stundas Marta pamodās uz grīdas, pirmais, kur acis krita uz telefonu, kas bija blakus rokai. Viņa paņēma telefonu un paskatījās – pēdejā saruna ar Tomu.. viņa piecēlās un sāka apdomāt, kāpēc.. kāpēc tagad viņa nav blakus, jo parasti tak`viņš it kā ir blakus, kad notiek kaut kas traks. Marta piecēlās piegāja pie spoguļa, uzlika roku uz vēderu un tad.. viņas acīs pārādījās asaras, jo viņa sevi nosodīja dēļ daudzajām rētām. Viņa nevarēja sev piedot, kad dzēra un darīja sev pāri. Viņa vēl nesaprata kāpēc Toms attālinās tik ļoti. Viņa brīžiem domāja, ka tas ir iespējams tādēļ, ka viņa darīja pāri sev un darīja tiktik ļoti pāri arī Tomam, jo parasti viņš teica : „kad sāp Tev, sāp arī man..” šobrīd šie vārdi skanēja Martas galvā, taču tur bija cits iemesls . Toms bija atsācis ballēties, bet viņam bija nenormāli grūti

Kad Marta bija daļēji padevusies, un nejau padevusies tā vienkārši ar vārdiem, bet viņa tiešām taisījās izdarīt sev kaut ko nejauku.

No rīta Marta pamodās no tā, ka viņa vemstījās. Protams, sākumā viņai likās, ka tas viss ir no paģirām, taču viņa smagi maldījās. Veselības stāvoklis pasliktinājās pats no sevis, protams, alkahols un graizīšanās parādīja daudz, taču bija pavisam cita problēma, kas lika Martai doties pie ārsta uzzināt to, ka viņa ir stāvoklī. Marta uzzinot šo ziņu ilgi sēdēja un skatījās uz telefonu gaidot neveiklu zvanu no Toma, taču to viņa nesagaidīja. Viņa paspēja izvākt visu, kas bija asinīs, pudeles un visu pārējo. Pēkšņi iezvanījās telefons, tas bija Toms, viņš bija satraukts un neizpratnē : „ko Tu domāji ar vakardienas sms?” Marta nopūtās tik smagi, ka likās, kad viņa ir tik drūma, kaut nemaz tā nebija : „vakardienas sms neņem galvā, bet klausies to, kas sakāms man ir tagad.” Toms : „nu?” Marta knostījās un nespēja neko baigi izteikt, viņas sirds puks

Marta uz to reāģēja ļoti asi, un viņas plauksta atdūrās pret Tomu seju. Viņapirmo reizi bija pacēlusi roku pret zēnu, un vispārīgi pacēlus roku pret kādu. Protams, tas nebija nekas tāds kaut kas ievērojamais, taču tā bija pļauka, pēc kuras Toms uzreiz nolaida Martu zemē. Viņš skatījās uz viņu : „kas ar Tevi notiek?” Marta apsēdās uz dīvana : „nekas, ar mani viss labi. Es nesaprotu, ko Tu šeit dari, vēlos, lai dodies prom.” Toms pagriezās, viņš atskatījās uz Martu, un tad ar smagiem soļiem devās ārā no dzīvokļa, viņam bija tik grūti atstāt telpas, kurās Marta slīka depresīja, taču viņa vēlējās, lai viņš dodas prom, un viņš darīja visu, ko Marta vēlējās. Toms gribēja viņai būt blakus, bet to nedrīkstēja, bet nosēdēt malā bija tik grūti, tāpēc viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca līdz bāram, kurā kādreiz ļoti bieži uzturējās ar Valtu, protams, aizbraucot Valts tur jau bija tāpēc, viņš droši varēja pacelt glāzi un parunāt ar Valtu.

Tikmēr dzīvoklī Marta slīka ar vien lielākā depre

Taču, Toms dzirdēja smieklos kaut ko.. neīstu, iespējams kaut ko brūkošu. Ziniet, kas tas bija? Tā bija Martas iekšiene, viņa bruka uz pusēm, viņa vairs nebija tāda, kāda bija, viņa vairs nebūs tāda, kāda bija. Četri gadi.. jā, to viņa pacieta, tās bija parastas sāpes, taču tagad? Viņa iet depresījā, jo vecāki bija viss, kas viņai ir bijis un būs, tagad ir Toms, jā.. bet kaut kas tomēr kaut kā sāp, varbūt Sintijas satikšana? Toms to nevarēja uzzināt, tikai līdz brīdim.. jo bija pagājusi jau nedēļa, dīvaini, jo Toms nebija saticis Martu veselu nedēļu. Jums liekas maz? Bet iedomājies cik stundas, minūtes un sekundes ir tajās septiņās dienās. Ārprāc, vaine? Tomam tas likās, kā septiņi gadi, nevis kā dienas. Viņš zvanīja uz Martas telefonu, taču tas neatbildēja, kā ir tagad? Tagad tas ir izslēgts. Toms nevarēja vairs nesēdēt malā neko nedarot, viņš saņēmās un aizbrauca pie Martas neaicināts. Kāpēc viņš to nedarīja ātrāk? Jo viņš bija ieaudzināts, ka bez uzaicinājuma ierasties

Toms uzlika roku uz Martas pleca, viņš saspieda mazliet ciešāk Martas plecu, jo arī viņam bija grūti. Ne tik grūti dēļ vecākiem, kā dēļ Martas. Viņam bija grūti redzēt Martu asarās, viņam bija grūti, jo, kad viņa skuma, arī viņš skuma, kad viņa raudāja, viņam acīs saskrēja asaras pat neaicinātas. Marta piecēlās, viņa stāvēja ar muguru pret Tomu, klusēja, viņa sāka elpot ar vien nomierinošāk. Toms pagrieza Martu pret sevi un jautāja skatoties tieši acīs : „mīļā, vai Tev slikti?”Marta noslaucīja asaru : „jā, es tāpēc piecēlos, jo jutu, ka velk uz ģīboni.” Toms paņēma Martu aiz rokas un izveda ārā no palātas, un tā lēnām prom no slimnīcas, jo viņš nevarēja riskēt ar to, ka Martai atkal kļūst slikti. Marta turēja Toma roku spēcīgāk kā agrāk, viņai bija tik grūti.

Pēc stundas viņi bija mājās, Toms uzlika nomierinošu mūziku, uztaisīja vakariņas un tēju Martai, jo viņas uztraukums, joprojām vēl bija pamanāms sejā. Toms atnesa vakariņas uz istabu, nolika tēju, un apsēdās blakus M