1. Kā nonāci līdz BMX, kad sāki trenēties - visi pārējie spēlēja basketbolu, volejbolu, bet tu brauci ar BMX, kāpēc?

Ar BMX sāku nodarboties nu jau tālajā 1994. gadā. Tā bija vasara, kad beidzu apmeklēt bērnu dārzu un gatavojos septembrī iet 1 klasītē. Tētim darba kolēģis nodarbojās ar šo sporta veidu - riteņbraucēju sabiedrībā zināms kā Jānis Daņīlovs. Es domāju, ka tas ir lieks jautājums kādēļ BMX! Visiem maziem puišiem tak patīk pa pagalmu riņķot apkārt ar ričuku un mēģināt atrauties no zemes. Šis sporta veids to piedāvā pilnā apmērā. Viennozīmīgi tas nebija atpazīstams, bet populārs gan, kad sāku ar to nodarboties, Latvijā bija ap 400 licenzētu dalībnieku.

2. Tavi lielākie sasniegumi?

Mani lielākie sasniegumi saistās ar jauniešu vecumu. Esmu izcīnījis Latvijas un Lietuvas čempiona titulus. Esmu uzkāpis uz Eiropas čempionāta augstākā pakāpiena. Ir izcīnīts ari Pasaules čempionāta bronzas vimpelis. Eiropas kausa kopvērtējumu esmu uzvarējis. 

3. Kurā valstī bija tev pašam visinteresantākās un spilgtākās sacensības?

Ja godīgi sakot, spilgtākās sacensības manā karjerā ir bijuša tepat Latvijā. Cēsīs, kad es izcīnīju savu pirmo Latvijas čempiona titulu. Atceros, ka sacensību pēdējā braucienā izšķīrās čempiona tituls. Es drīkstēju tikai vinnēt vai arī palikt otrais. Ja es būtu bijis 3, es čempiona titulu būtu zaudējis. Atceros, ka visi, kas bija klātienē vēroja šo braucienu. Spriedze bija liela, bet es to izdarīju. Tas ir bijis vienīgais brauciens, ko mans tētis neredzēja, jo sēdēja mašīnā un neskatījās. No ārzemēm, protams, ka Eiropas čempiona tituls, kas tika izcīnīts Holandē. Atceros, ka iepriekšējā vakarā,staigājot pa kempingu visiem teicu, ka uzvarēšu, to arī izdarīju.

4. Pašam ir bijuši smagi kritieni un negadījumi, kā pēc tam nav bail atkal kāpt uz riteņa un turpināt braukt?

Protams, kā tad bez tā. Ir bijuši sasitumi, mežģījumi, lūzumi, liktas šuves. Pēc traumas vienkārši ir jānoskaņojas un jāiet tālāk, jo, ja sāksi baidīties, tad var riteni atstāt mājās un iet dejot tautas dejas.

5. Kāpēc pārstāji trenēties kā profesionāls sportists un kļuvi par treneri?

Mans stāsts ir kā jau daudziem treneriem - biju gatavojies visu ziemu jaunajai sezonai, bet vienu mēnesi pirms tās sākuma treniņā nokritu un salauzu potīti. Izrādījās, ka bija smagāk nekā sakumā likās, jo bija jāveic operācija un uz kruķiem pavadīju 3 mēnešus - kā rezultātā sezona pa galam. Pēc viena izlaista gada nespēju vairs atgriezties tā, kā to vajadzētu un lēnām sāku pievērsties trenera darbam. Jau 9. klasē mācoties zināju, ka mācīšos Sporta akadēmijā un pēc vidusskolas to arī darīju.

6. Cik ilgi jau esi treneris un kā nonāci līdz šim solim?

Oficiāli kā treneris strādāju no 2008. gada 1. oktobra, bet kopā droši, ka sanāk jau kādi 6 gadi, jo pirms tam jau nedaudz biju mēģinājis šo to trenēt.Man šķiet, ka nebija pat citu domu un tas nāca pats no sevis. Man vienkārši tas padodas. Ļoti labi saprotos ar bērniem un vispār ar cilvēkiem. Man vēl visa šitā pedagogu padarīšana laikam gēnos ielikta, jo mana mamma ir skolotāja skolā. Un kur vēl labāka dzīve darīt to kas sirdij tuvs un kas padodas vislabāk.

7. Cik bērnus vidēji trenē un cik no tiem paliek gadu no gada?

Vidēji trenēju ap 20 jauno censoņu, un gadu no gada šis skaitlis nedaudz palielinās, bet tādi, kas ir no 2008. gada ir tikai 5 braucēji.

8. BMX vidē vairāk gan jau ir puišu, bet kā ar meitenēm, vai šis sports kļūst populārs arī starp meitenēm?

Jā, taisnība, ka visā pasaulē vairāk tomēr ir džeki, bet tas ir tikai normāli, jo sporta veids jau arī nav no tiem vieglajiem, bet nu jau meitenes arī vairāk sāk ar to nodarboties, jo kā nekā ir taču Olimpiskais sporta veids. Piemēram, pie manis šobrīd trenējas viena meitene, kurai ir 6 gadi, un šogad jau paspējām izcīnīt 7. vietu Pasaules čempionātā starp sava vecuma meitenēm. 

9. Šogad beidz universitāti, tas nozīmē, ka esi treneris ar papīru, kā visu paspēj, tomēr liela daļa laika ir ārpus LV?

Nu mana prakse ir tāda, ka jo vairāk ir ko darīt, jo vairāk var izdarīt.Ir jau jāsaka paldies pasniedzējiem, kas ir pretimnākoši un arī manai draudzenei, kas bieži izpalīdz.

10. Cik vecus bērnus/jauniešus trenē  - treneris tomēr ir kaut kas īpašs, mājās ir tētis un mamma, bet sportā jau tā uzticības persona ir treneris.

Trenēju visa kalibra un vecuma sportistus. Jaunākajam ir 5 gadiņi vecākajam ir 55 gadiņi (smejas). Trenēju tos, kas piedalās Eiropas un Pasaules čempionātos, kā arī trenēju tādus, kas vizinās tikai priekš savas veselības. Esmu no treneriem, kas ir prasīgs pret visiem vienādi. Ja reiz esi atnācis pie manis uz treniņu, tad ir jādara tas, kas ir jādara, jo esi taču atnācis uz darbu. Tā ir man nostāja. Treniņos pret audzēkņiem esmu gan stingrs, gan reizē draudzīgs, jo, ja ir pauze, tad jokojamies un pasmejamies, bet tiklīdz tā beidzas, tā esmu stingrais treneris. Domāju, ka saviem audzēkņiem tiešām esmu labs treneris.

11. No cik gadu vecuma var sāk trenēties un cik gados jāsaprot, ka vairs naudu ar to nenopelnīsi un jādomā, ko darīt tālāk?

Nu sākt var no brīža kad esi iemācījies pats ar velosipēdu nobraukt vairāk par 1 km. Vecums katrā ziņā nav noteikts. Bet par to naudas pelnīšanu ir tā, ka pa lielam jau ar šo sporta veidu grūti ir nodrošināt visu dzīvi, jo nav komerciālais sporta veids, tādēļ mans uzskats ir, ka vienalga paralēli ir jāizmācās un kaut kāds savs biznesiņš jāveido.

12. Latvijā par BMX vairāk uzzināja, kad Štrombergs izcīnīja savu lielo uzvaru, kāda sajūta bija visā BMX industrijā, vai tā nebija kā uzvara Jums visiem?

Uzzināt uzzināja, bet ar to arī viss beidzās, jo neviens jau tāpat neko vairāk un tālāk kā par Māri Štrombergu nezina un neredz. Tas ir ļoti skumīgi. BMX ir vienīgais no vasaras Olimpiskajiem sporta veidiem Latvijā, kas katru gadu pārved mājās dažādas starptautiskās medaļas profesionālajā līmenī, bet nu Mārā uzvara tiešām bija kā uzvara visai Latvijas BMX ģimenei.

13. Pašlaik viņš ir FOX ASV komandā - kā šķiet, vai tuvāko gadu laikā vēl kādam latvietim ir iespējas iegūt, ko līdzīgu vai pat viņu pārspēt?

Tajā pašā komandā startē arī Kristaps Vinters, bet nu domāju, ka tuvākajā nākotnē neviens netiks tik tālu, cik tālu ir ticis Māris.

14. Vai zinot, ka no LV nāk spēcīgi braucēji, konkurentiem ir manāmas bailes – nu tāds kā jauks respekts?

No Latviešiem Pasaules BMX sabiedrība baidās kopš es sevi atceros šajā sporta veidā, tā kā šobrīd tas nekas jauns vairs nav, jo nav bijis neviens gads, kad kāds no latviešu braucējiem nekāptu uz goda pjedestāla Eiropas čempionātā jebkurā vecuma grupā.

15. Vai braucot uz sacensībām, vai treniņnometnēm kādam ir aizmirsusies pase un kā esat atrisinājuši šīs situācijas?

Ar mani pašu pat tā ir noticies! Pagājušajā gadā rudenī braucām uz Šveici ,uz Eiropas čempionāta posmiem. Braucām ar lielo izlases busiņu. Kaut kur Polijā nezinu kādēļ, bet iedomājos pārbaudīt vai ir pase. Izrādījās, ka mājas uz plauktiņa ir palikusi. Tā nu Šveices robežai braucām pāri, paslēpjot mani zem krēsliem apsegtu ar segām un spilveniem. Pasi man ar lidmašīnu atveda nākamajā dienā sportisti, kas lidoja uz tām sacensībām.

16. kas ir tas, kas Latvijas BMX industrijai pietrūkst? Vai mums ir gana daudz trases, lai izaudzinātu nākamos čempiņus un kurās pilsētās ir visaktīvākie šā sporta veida braucēji?

Pietrūkst atbalsts no valsts, kā jau visās nozarēs Latvijā (smejas) ! Trašu skaits ir pietiekams Latvijas apmēriem, jo mums ir kādas 8 trases, kurās var notikt sacensības un vēl kādas 3-4 trases, kuras nav gatavas sacensībām, bet treniņiem piemērotas. Licenzēto dalībnieku skaits šogad ir lielāks par 200 braucējiem, kas arī ir ok. Tā kā ar to nav nekādu problēmu. Problēmas nāk no augšas, bet, kā ir, tā ir jādzīvo neko, jau neizmainīs. Vēl varbūt viens no mīnusiņiem var būt, ka Latvijā nav iespējas iegādāties neko no mums vajadzīgā inventāra. Visu kas mums nepieciešams parasti pasūtam no ārzemēm un interneta veikaliem, bet pa lielam mēs ar savu mazumiņu gāžam lielus kalnus.

17. Viens no svarīgākajiem punktiem tomēr ir aizsardzība - ķiveres, cimdi utt. Ko iesaki saviem audzēkņiem un vai starp zīmoliem ir atšķirība?

Nu jā svarīgi tas ir, bet parasti lielus uzstādījumus nelieku, jo tas ir katra paša cilvēka ziņā. Protams, obligāta ir aizsargķivere, bet pārējais aizsardzības ekipējums nav obligāts. Tā kā pats lietoju tikai ķiveri, tad audzēkņiem neko neuzspiežu. Un starp zīmoliem atšķirības nav, jo katrs meklē sev ērtāko ekipējumu, dizainiski skaistāko un Latvijas gadījumā to, kas ir pieejams. Pats izvēlos FOX ekipējumu, jo tajā jūtos ērti un dizains arī ir pievilcīgs. Man redz dzīvē ir sagadījies, ka uzvārds ir Lapsiņš un arī sporta veids, ar ko nodarbojos, man piedāvā FOX ekipējumu. Kur nu vēl labāk var vēlēties.

18. Tas viss ir dzīvesveids, vai joprojām pats aktīvi brauc?

Man ir tāda sajūta, ka tas ir kas vairāk kā dzīvesveids, jo ceļos ar domu par BMX un treniņiem un pirms gulēt iešanas parasti pēdējie darbi arī saistās ar un ap BMX. Par aktīvu braukšanu laikam to vairs nenosaukšu, bet reizi nedēļā uzkāpju uz ričuka un pavizinos trasītē, lai neaizmirstu sajūtas, kas jāiemāca bērniem.

19. Kā atpūties starp braucieniem, pārbraucieniem un treniņiem?

Mana labākā atpūta ir viegla pavizināšanās ar velosipēdu kopā ar draugiem vai ar ģimeni un pilnīgs miers, ko parasti pavadu savās mājās Langstiņos, kur apkārt ir priežu mežs. Un, protams, kur nu vēl bez kārtīga miega. Patīk pagulēt. Guļu arī pusdienlaikus.

20. Tuvojas latviešu svētki un tu esi Jānis - kā parasti svini savus svētkus? Vai pilna māja ar viesiem un notiek liela atzīmēšana, vai drīzāk esi no tiem Jāņiem, kas pats dodas ciemos?

Esmu no Jāņiem, kas pats dodas ciemos, bet dodos ciemos tur, kur varu gūt mieru un atpūtu. Nepatīk man tās ļaužu masas un skaļumi.

21. Kā svinēsi šogad svētkus un ko novēli citiem?

Svinēšu kopā ar draudzeni, dodoties nelielā izbraucienā ar velosipēdiem. Tikai mēs divatā. Ir bijis ļoti traks gada sākums: ar skolas beigšanu, ar spraigām un saspringtām sacensībām. Gribās mierīgu atpūtu. Visiem pārējiem novēlu izdarīt visu ko vēlaties, un par ko sapņojat, jo viss ir jūsu rokās! Tādēļ GO BIG OR GO HOME!