Sarkanā pasaka
Māris PīlācisIevietots: 19. jūl 2011 12:10
Teicējs: Ēriks Pozemkovskis Autors: Imants Ziedonis Audio ieraksts: http://www.pasakas.net/pasakas/literaras_pasakas/s/sarkana_pasaka/?page=3&playerOnly=1 Liesmiņa. Guntiņa. Ugunsmeitiņa. Kāda sarkana, skaista deg sveces galā! Cik paklausīga, cik mīļa! Labulīte, liesmiņa, ugunsmeitiņa, kāda skaista, sarkana... Sarkana micīte, sarkanas kurpes kājās, ar sarkanu kabatas lakatiņu vēdinās. Laizās, sarkanu mēlīti rāda. Sarkani vaidziņi, karstumā piesarkuši. Skaistiņa, paklausīga, Guntiņa, ugunsmeitiņa. Tikai acīs — vai jūs redzējāt? Tikai acīs — manījāt? Kaut kas nelabs iegailējās. Sarkani iekvēlojās, mežonīgi iegailējās. Laukā tikt, laukā! Pa mežu aizbēgt, pa sausu sūnu. Pa sausu zāli, pa brikšņiem, pa zaru galiem. Sarkana liesmiņa tup sveces galā, deglīti sūkā, deglīša diegu. Nepacietīgi svaidās. Trakot gribas. Tra-koti gribas! Sarkana uguntiņa, paimeitiņa. Sēž lākturī, stikla būrītī, nekur netiek. Gaida, ka Jānītis izlaidīs, gaida, ka Gundariņš izlaidīs. Gun, gun, gun! Gundariņ, izlaid, tu mans brālītis. Gun, gun, gun! Gundariņ, ugunsdariņ, izdari tā! Palaid mani sausā zālē, papīros ielaid! Skujās! Gundariņš skatās un nelaiž. Gundariņš zina, ka Guntiņa blēdās, tik mīļa nemaz nav, kā izliekas. Vienreiz — toreiz Gundariņš pažēloja, noticēja, izlaida liesmiņu Guntiņu. Kā palaida no sērkociņa viršos — tai pašā mirklī liesmiņa, ugunsmeitiņa, aizmirsa, ko solījusi, aizmirsa par visu. Iepletās, iešņācās! Pacēlās stāvus! Ielēca priedītē, uzskrēja eglē. Uzdrāžas galotnē švirkstēdama. Atpakaļ nenāca ne pielūdzama. Liesmiņ, liesmiņ, Gundars lūdza. Kur nu vairs liesmiņa, tā bija liesma! Ne nu vairs uguns, bet ugunsgrēks. Postīgais grēks. Nu Gundariņš pats saprata, ka grēka darbu padarījis, liesmu vaļā palaizdams. Nu tā trakoja, nesavaldāmā. Pletās plašumā sarkanā riņķī. Šurp un turp uz visām pusēm. Ne vairs saķert, ne vairs dzēst. Kā sarkana upe gāzās pār krūmiem. Kā sarkana čūska uzvijās eglēs. Kā sarkans pūķis auga un rija, rija un neaizrijās. Tik lielu uguni Gundariņš nebija redzējis. Laizījās augstāka par mežu, pāri mežam, debesīs! Skrēja ļaudis sarkaniem spaiņiem, sarkaniem ķekšiem, atbrauca sarkanas mašīnas, strūkloja, trieca, gāza baltu ūdeni sarkanā ugunī — nelīdzēja, nelīdzēja — uguns dega zvērodama. Zvērīga, zvērīga, zvērojot. Sarkana, milzīga, arvien sarkanāka. Mežs nodega. Un tad izskrēja uguns meža otrā malā, kļuva mazāka un mazāka, niecīga, niecīga. Kad Gundariņš pienāca, pie zemes pieplakusi, sausa zara galiņā gaidīja tā pati mazā liesmiņa, kas bija pirmīt lūgusies un ko viņš bija sausos viršos vaļā palaidis. Liesmiņa plaka un vārgi šūpojās, maza eglīte dega tai sirdī, un viņa atkal lūdzās: "Gun-gun-gun!" Bet Gundariņš paskatījās uz melno izdegušo mežu — cik daudz dzīvības bija nogalēts! Lazdas bija beigtas, paegļi vairs neaugs, priedēm āda nodegusi un sūrstēja. Putnu ligzdas bija sadegušas, un zaķu bērni nepaspēja aizbēgt, uguns bija tos panākusi un sadedzinājusi. Tagad liesmiņa Guntiņa plīvoja lūgdamās — vēl mazu brītiņu zarā degt, skujās degt, čiekuriņā... Bet Gundariņam jau nebija vairs nekādas līdzjūtības. Zaķu bērni gulēja mežā beigti, nodegušām ausīm, melnām ogļainām ķepām. Neliete, neliete, blēde! Lai iznīkst, lai izzūd turpat uz vietas! "Nevajag dusmoties," teica Lākturis. "Tāda ir viņas daba. Nesavaldīga. Viņu vajag valdīt." Un Lākturis valdoši nospīdināja stikla kupolu. "Viņa ir laba," teica Lampa. Lampai arī bija savs kupols. "Viņu tikai nevajag laist prom. Tad viņa ir laba," teica Kamīns. Kamīnā liesmu vējš rāva skurstenī. Kamīnā liesmu valdīja vējš. Un Krāsns teica to pašu, un Plīts arī. Un visi dega sarkanām, siltām mutēm. Liesmiņa Guntiņa atkal kurējās paklausīgi plītī, kartupeļi vārījās, durtiņas ciet, un tikai viens ceļš, kā tikt laukā, — caur skursteni. Bet skurstenis bija garš un dūmu pilns un līdz skursteņa galam ne dzirkstele nenokļuva — viss noslāpa dūmos. Jā, dzirksteles ir uguns niķi. Kad mežā deg ugunskurs, dzirksteles met kūleņus, grib ieniķoties kādā sausā zariņā, uzspurkšķēt, augt un dedzināt, sarkanas trakot. Katra sveces liesmiņa sapņo, ka viņai varbūt izdosies ielēkt logu aizkaros, uzskriet pa tiem uz augšu, skriet pa tapetēm, iekrist gultā un sarkanai vārtīties un visu, visu istabu pieelst sarkanām liesmām. Katrs sērkociņš sapņo, ka viņu uzšķils tuvu benzīna kannai. Un norībēs gaiss, un uzsprāgs sarkana uguns puķe — bohhh! Un viss lidos degdams un aizdegdamies. Bet pagaidām plīvo liesmiņa, sarkanā ugunsmeitiņa, sveces galā, paimeitiņa, labulīte. "Vai tu esi ļauna?" prasa Gundariņš. "Nē, nē," Guntiņa mirkšķina acis. "Nē, nē. Es tikai gribu tikt skaidiņās. Vai papīros. Palaid mani papīrkurvī! Nelaidīsi? Nu tad palaid mani sērkociņu kastītē! Sērkociņi ir mani aizmigušie princīši! Mēs uzrīkosim mazu ballīti!" Tā liesmiņa Guntiņa dienu dienā lūdz Gundariņu: "Palaid, palaid, palaid!" Plīvo tāda sarkana, maza, skaista, un Gundariņš sāk jau šaubīties, sāk jau iežēloties: laist? Nelaist? Bet tad viņš atceras sadegušos zaķēnus un dzird, kā lūdzas meži un mājas, un siena kaudzes. Lūdzas tik daudzi, tik daudz balsu lūdz, varbūt tā ir visa pasaule, kas lūdz: "Cilvēciņ, Gundariņ, ugunsdariņ! Gundarīti, uguns darīti, tev dots tāds vārds, tu esi uguns darītājs, tu dari uguni, tu ar uguni daries. Tad dari tā, lai mums nav bail. Lai nepasprūk, lai neaizbēg, lai viņa tevi nepierunā! Lai viņa tevi nepiekrāpj! Viņa jau nav ļauna, bet nevaldīga. Pār sevi nevalda. Un, ja sāk pār citiem valdīt, tad ir beigas. Tad mums ir beigas. Visiem." Un, kad liesmiņa Guntiņa atkal sāk nemierīgi svaidīties un činkstēt: "Tikšu, tikšu tik un tā," tad Gundariņš iet pie telefona: "Redzi? Piezvanīšu nulle viens. Tad es nebūšu vairs viens. Tad mēs būsim visi pret tevi." Liesmiņa, Guntiņa, ugunsmeitiņa... Gundars gribētu draudzēties. Jānītis gribētu draudzēties. Kārlītis gribētu draudzēties. Ar liesmiņu Guntiņu, ugunsmeitiņu. Bet kā lai draudzējas ar tik svaidīgu, ar tik blēdīgu, ar tik neuzticīgu?
Ieteikt
3