Reizēm ir mazliet žēl, ka mēs tik negribīgi izmantojam lielisko iespēju, kas mums dota –veselu nedēļu svinēt svētkus par godu savai valstij.

Iedomājieties gluži kā sena kino kadrus – uz ielām skan mūzika, karstās šokolādes un karstvīna tirgotāji pilda garāmgājēju krūzēs siltus dzērienus, pilsētas ielas un laukumi ietīti burvīgās smaržās, iemīlējušies pārīši smejas un turpat uz ielas laižas straujās dejās, mirdz gaismas, skan dziesmas...

Tava sirds aiz laimes izplešas kā gaisa balons, lai paceltu virs smaidos un gaismās ietītās pilsētas, ļautu izmest loku pār pasaulē skaistākās zemes laukiem, ieelpot vēso rudens gaisu, pamāt atvadas kādam gājputnam, kas vēl aizkavējies mājās, jo mājās arī, ja auksti, arī, ja grūtāk kā citur, vienalga ir vislabāk, jo tās taču ir mājas – visiem putniem un visiem cilvēkiem.

Tomēr svarīgāk par mūziku uz ielām un karsto šokolādi ir atrast mirkli, lai veltītu to sev un savām domām par savu vietu pasaulē un Latvijā. Kas es esmu un kur es eju? Vai manī vairāk lepnuma vai lepnības, mīlestības vai dusmu, spēka vai baiļu?

Vai tie vīri, kas pirms daudziem gadiem atdeva par Latviju dzīvības būtu lepni, jo devuši man iespēju celt savu valsti? Vai esmu attaisnojies viņu cerības un spēju arī pats pasargāt savu zemi no alkatības, gļēvulības un muļķības?

Ja mēs ticam sev, mēs varam!

Priecīgu svētku nedēļu.

Lai jums netrūkst ticības un maizītes galdā.

Svētku zupas vārīšanā un vēlējumu rakstīšanā Latvijai vari piedalīties šeit: http://www.draugiem.lv/d/zupa/?tab=1