Trešdiena, un beidzot - brīvdiena! Konkursa rīkotāji mums piedāvā doties izbraukumā ar kuģi uz trim salām - Aegina, Poros un Hydra. Nolemjam braukt. Tiesa, mums nepatīk, ka izbraukšana ir jau 7 no rīta. Agri jāceļas, bet iepriekšējās dienas (otrdienas) vakarā mums trīs pieņemšanu bagāža, turklāt divās no tām dziedājām.

Tie, kuri seko Eirovīzijai, zina, ka šajā konkursā ir tā saucamais "četrinieks" - Lielbritānija, Spānija, Vācija un Francija. Šīs valstis vienmēr saglabā vietu finālā, lai kādi būtu balsošanas rezultāti. Vakar tās visas kopā rīkoja pieņemšanu (lai gan "pieņemšana" skan pārāk smalki, drīzāk - "tusiņu”), kurā dziedāja gan “Lielā četrinieka” pārstāvji, gan viesi, tostarp - arī mēs. "Nodungojam" Eirovīzijas himnu, kas kļuvusi par mūsu "kroņa numuru". Pēc tam ieklīstam pie “mājiniekiem” – grieķiem. Taču viņu dziedātājas Annas Vissi ierašanos (kura esot bijusi gana pompoza) nesagaidām: dodamies uz Krievijas dziedātāja Dimas Bilana komandas rīkoto "sadziedāšanos". Lai nokļūtu uz skatuves pēc Dimas, jāgaida garumgara rinda, bet mūsu delegācijas vadītājas Ivetas izveicība palīdz mums "apiet" citus, un beidzot stāvam uz skatuves! Izpildām "Don't Worry Be Happy" un... laimīgi dodamies uz autobusu, lai brauktu uz mūsu pagaidu mājām - viesnīcu "President". Atbraucam krietni pāri pusnaktij, tāpēc no rīta acis līp ciet un galvā šaudās grēcīga doma pagulēt un ekskursijā nemaz nebraukt... Tomēr sevi pārvaram sevi un to nenožēlojam.

Sākumā gan, ieraugot, ka autobusi pie kuģa piestāj garā virtenē, šaubīgi pētām kuģa aprīkojumu, ar skatienu meklējot glābšanas vestes un laivas, taču grieķi laikam zina, ko dara. Kuģis, uz kura nav, kur adatai nokrist, lepni dodas jūrā. Aukstais vējš uz klāja mūs gan iedzen telpās un lielais laužu pūlis mudina nebraukt tālāk, bet palikt pirmajā pieturvietā – salā Egīna (Aegina). Apņēmību doties uz pārējām salām izrāda tikai mūsu bass Jānis Strazdiņš... Mēs, pārējie, tā arī pavadām visu dienu uz Egīnas - mierā un saskaņā ar sevi un pasakaino Grieķijas mazpilsētas ainavu.

Jānis vēlāk stāstīs, ka otra saliņa – Porosa - esot jahtu īpašnieku un burātāju paradīze. Tur esot neparasti zilganzaļš ūdens, un gar piekrasti stiepjoties cēlas jahtas. Jānis kopā ar mūsu skaņuvīru Normundu uzkāpis saliņas augstākajā punktā un noķēris ainavu pastkaršu cienīgus skatus. Visskaistākā esot bijusi trešā sala – Hidra (Hydra). Tur aizliegts braukt ar automašīnām un motocikliem. Vienīgais pārvietošanās veids – kājām, kā arī... ēzelīša vai ponija mugurā. Jānis ar Normundu sekojuši citu piemēram un metušies siltās (mūsu, ziemeļnieku izpratnē) jūras skāvienos.

Mēs – tas ir, pārējā delegācija, tikmēr laiski baudām brūninošās saules glāstus un "ķemmējam” suvenīru veikaliņus.

Uz kuģa atpakaļceļā kāpj jau līdz nepazīšanai pārvērties pūlis - visi saulē sasārtuši, pēc peldes samirkušiem matiem, bet priecīgi.

Rīt vai, pareizāk sakot, jau šodien brauksim ekskursijā pa Atēnām. Saka, ka mums parādīšot arī Akropoli. Ar nepacietību gaidām brīdi, kad kāpsim uz Akropoles antīkajiem akmeņiem!