Ja tavā guļamistabāielidojis ods, ir tikai divas iespējas. Vai nu tu kaut kādā veidā tiec no šī oda vaļā, vai arī VIŅŠ SŪKS TAVAS ASINIS. Citu iespēju vienkārši nav! Interesanti, ka visapkārt ir plaši lauki, meži, purvi, kur odi varētu brīvi dzīvot, bet viņi lien tieši tavā guļamistabā ar tādu neatlaidību, it kā viņiem visā plašajā pasaulē vairāk nebūtu vietas, kur palikt. Odi nav tavi ienaidnieki, viņi netur uz tevi ļaunu prātu. Viņiem tikai garšo tavas asinis un pie tā viņi nu nemaz nejūtas vainīgi. Daži cilvēki odus sauc par parazītiem, taču zinātnieki ir izpētījuši, ka odi nemaz nav īsti parazīti, jo parazītiskais dzīvesveids viņu izdzīvošanai nav obligāti nepieciešams.Odi var vairoties un baroties arī nesūcot asinis. Tātad odu parazītisms balstās nevis uz nepieciešamību, bet gan uz parazītisko asins sūkšanas tieksmju apmierināšanas kāri. Var pat teikt, ka odu parazītismā ir kaut kas visai cilvēcisks. (Bet varbūt otrādi?)Jo arī mēs, cilvēki, taču ļoti labi varētu iztikt un dzīvot paši no sava darba augļiem. Katrs savā valstī. Katrs savu senču zemē. Tomēr, lielai daļai no cilvēku sugai piederīgajiem daudz pievilcīgāk un patīkamāk liekas savu eksistenci un labklājību balstīt uz citu radīto un citiem piederošo materiālo vērtību pievākšanu sev, neko par to nedodot pretim. Un šis parazītisms cilvēku sabiedrībā jau sen ir pārkāpis atsevišķu indivīdu savstarpējo attiecību robežas un pārceļojis arī uz starpvalstu attiecībām. Kādi tikai smalki apzīmējumi un gudri vārdi nav izdomāti, lai attaisnotu un maskētu šo visai primitīvo parazītismu!Ja odi prastu runāt, arī viņi mums noteikti stāstītu par demokrātiju, humānismu, brīvību, cilvēktiesībām, savstarpēju toleranci, uzskatu plurālismu, globālo ekonomiku, brīvo tirgu, godīgu konkurenci….

Un mēs, viņos klausoties, aizmirstu pamatpatiesību: «Vai nu tu kaut kādā veidā tiec no šī oda vaļā, vai arī viņš sūks tavas asinis.»

Jānis Miezītis