Tas, kur rodas aunapakausīši ir liels dvēseļu inženieru – sabiedrisko attiecību speciālistu, politologu, psihologu un sociologu noslēpums, kurš iespējams arī viņiem pašiem vēl līdz galam nav zināms un saprotams. Aunapakausīšu galvenā pazīme ir viņu lielā ticība. Aunapakausīši nelokāmi tic, ka pie varas esošie valdības vīri vienmēr un visur runā taisnību,bet tie, kuri apšauba valdības vīru teikto vienmēr un visur runā nepatiesību. Tādēļ aunapakausīši ar putām uz lūpām nešauboties aizstāv valdības viedokli jebkurā jautājumā, bet pret visiem valdības kritizētājiem izturas kā pret saviem personīgajiem ienaidniekiem.

Aunapakausīši nekad nekritizē valdību. Viņi ir stingri pārliecināti, ka pie visa negatīvā, kas notiek valstī «mēs paši vien esam vainīgi», jo tā apgalvo valdība. Vienīgi gadījumos, kad pie varas esošie valdības vīri kritizē vairs pie varas neesošos valdības vīrus, arī aunapakausīši uzdrošinās viņiem piebalsot.

Aunapakausīši tic, ka izvēloties no diviem ļaunumiem to mazāko, iespējams iegūt kaut ko labu un tāpēc ar lielu entuziasmu katrā vēlēšanu reizē šķiro un sviež vēlēšanu urnās vienas un tās pašas politiskās elites sastādīto savējo partiju čomu sarakstus. Par cik viņi arī tic, ka pie vienādiem apstākļiem neskaitāmas reizes atkārtojot vienu un to pašu darbību ir iespējams iegūt atšķirīgu rezultātu, pēc katrām jaunām vēlēšanām viņi arvien cerību pilni gaida pozitīvas pārmaiņas valsts politikā un ekonomikā.

Visi aunapakausīši nākotnē raugās ar optimismu, jo pie varas esošie valdības vīri attiecībā uz nākotni vienmēr zīmē rožainas perspektīvas, cerīgas vīzijas un dala jaukus solījumus. Aunapakausīši ir vismiermīlīgākā un paklausīgākā valsts pilsoņu daļa. Diemžēl, šo optimismu, lielo ticību un miermīlību kā resursu, savā labā aunapakausīši izmantot nemāk, tādēļ agrāk vai vēlāk cieš materiālus zaudējumus, paliek bez darba un reizēm arī bez iztikas līdzekļiem.

Aunapakausīšu lielo ticību, optimismu un miermīlību kā resursu tā pa īstam novērtē un savā labā izmanto taukmūļi, kuri parasti ieņem augstus amatus valdībā un valsts iestādēs. Katrs taukmūlis ļoti labi zina, kas jādara, lai pilnībā izmantotu aunapakausīšos apslēpto brīnišķīgo potenciālu.

Vispirms viņus vajag kārtīgi apzagt.

Tad viņu vārdā vajag aizņemties iespējami vairāk naudas.

Pēc tam viņiem vajag iestāstīt, lai nemeklē vainīgos, bet tik skatās uz priekšu un iet uz priekšu.

Lai šie cītīgāk skatītos uz priekšu, vajag teikt, ka katram aunapakausītim ir jāuzņemas atbildība par visu aunapakausīšu kopējo nākotni.

Tā kā aunapakausīšu kopējā nākotne ir viņu vārdā aizņemto naudas parādu atmaksa, tad aunapakausīšiem ir čakli jāstrādā. Lai aunapakausīši nepārstātu čakli strādāt arī tad, kad visa viņu, grūti strādājot sapelnītā nauda ar nodokļu starpniecību tiek atņemta valsts parādu nomaksai, viņiem jāiestāsta, ka viņu senči dzīvoja vēl nabadzīgāk un tomēr turpināja strādāt un bija laimīgi.

Tiem aunapakausīšiem, kuri palikuši bez darba jāstāsta, ka valstī ir krīze, kuru var pārvarēt tikai ar kopīgiem spēkiem, tāpēc vajag iet uz banku, ieķīlāt savas mājas, zemes īpašumus un dzīvokļus, ja tādi vēl kādam ir saglabājušies, paņemt kredītus, uzsākt uzņēmējdarbību un radīt sev un citiem jaunas darba vietas. Ja bizness nesanāk – paši vainīgi, bet pamēģināt noteikti vajag.

Tiem aunapakausīšiem, kas pēc visa augstākminētā vēl tomēr par kaut ko šaubās, vajag teikt, ka, tikai čakli strādājot, katrs aunapakausītis var celt savu pašapziņu un parādīt savu mīlestību pret visu aunapakausīšu dzimtu kopumā. Visbeidzot aunapakausīšiem jāliek saprast, ka tieši šī jau arī ir tā īstā brīvība, demokrātija un neatkarība, par kuru aunapakausīši vienmēr ir sapņojuši. Šī ir tā īstā sakņu dzīšana brīvā aunapakausīšu zemē.

Kaut arī aunapakausīšiem nākas ciest no taukmūļu pārestībām, tomēr vienalga katrs aunapakausītis ar iztapību un pielīšanu cenšas iegūt taukmūļu labvēlību. Tas tādēļ, ka pašus uzcītīgākos no viņiem, taukmūļi reizēm ieceļ dažādos zemākos inspektoru, kontrolieru un citu pārbaudītāju amatos. Nokļuvuši šādos amatos, aunapakausīši ir ārkārtīgi pateicīgi taukmūļiem un lepni par viņiem parādīto godu, tāpēc ar lielu entuziasmu un pašatdevi darbojas, lai piespiestu citus aunapakausīšus atdot taukmūļiem iespējami vairāk naudas dažādu sodu, nodevu un nodokļu veidā. Nav labāka un uzcītīgāka taukmūļu interešu sarga un nepaklausīgo aunapakausīšu apkarotāja par kontroliera vai inspektora amatā ieceltu aunapakausīti. Īstenībā, bez šādas aunapakausīšu līdzdalības savējo «aptīrīšanā», taukmūļi nemaz nevarētu pastāvēt.

Viss jau būtu labi. Aunapakausīšu un taukmūļu saime varētu itin draudzīgi kopā sadzīvot. Taukmūļi pat būtu ar mieru aunapakausīšiem par prieku ik pa laikam savā vidū atrast arī kādu grēkāzi, kuram izteikt sabiedrisku «fui»un, atstādinot no amata, ielikt citā amatā. Bet ir viena nelaime. Neskatoties uz visiem dvēseļu inženieru pūliņiem, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai valstī, aunapakausīšu skaits kļūst arvien mazāks. Tas nopietni apdraud visu taukmūļu rūpīgi izplānoto un izveidoto demokrātiju. Tāpēc taukmūļiem, neatliek nekas cits, kā, katram gadījumam, savu iekrāto naudiņu glabāt ārzemju bankās, vai arī ieguldīt ārzemēs esošos nekustāmajos īpašumos.

Jānis Miezītis