Vai zinājāt, ka vācu frizieris Karls Neslers, kurš tiek uzskatīts par ‘ilgviļņu tēvu’, savus eksperimentus aizsāka, eksperimentējot ar mīļotās sievas Katarīnas matiem? Katarīnai procedūras pilnveidošanas gaitā divas reizes nācās palikt bez matiem un bija jāpārcieš smags galvas ādas iekaisums.

Pirmo reizi ilgviļņu tehnoloģija publiski tika pielietota 1906. gadā Neslera salonā Londonā. Brīvprātīgās modeles matus aptina ap divpadsmit misiņa adatām, kas katra svēra apmēram kilogramu. Tās bija pievienotas elektrības avotam, un lai karstā dzelzs neapdedzinātu galvas ādu, adatas piestiprināja pie speciālas lustras, kas atradās virs modeles galvas. Lustras sānos bija atsvars, kas "ruļļus" turēja tā, lai tie neskartu ādu. Pēc tam uz matiem uzlēja stipri koncentrētu nātrija hidroksīdu, un "ruļļus" 100° temperatūrā karsēja sešas stundas. Rezultātā galvu rotāja pārsteidzošs cirtu ērkulis – un jaunā skaistumkopšanas procedūra bija dzimusi.

Noturīgo ķīmisko cirtu tehnoloģiju tālāk pilnveidoja dažādi zinātnieki un ķīmiķi. 1938. gadā sekoja t.s. "auksto ilgviļņu" patentēšana, kur cirtu veidošanai izmantoja tikai ķimikālijas bez matu karsēšanas un sarežģītas aparatūras lietošanas. Šī metode matiem jau bija krietni vien draudzīgāka, bojājot tos ievērojami mazāk. 70. gados atklāja "skābes lokas", kas vēl mazāk kaitēja matu veselībai.

1980. gadi bija noturīgo ķīmisko matu cirtu zelta laiks. Modē bija milzīgas kuplas frizūras, kur matu cirta bija ļoti smalka, toties frizūra izteikti sprogaina.

1990. gados cirtainu matu trakums mazinājās, un frizūras kļuva gludākas, dodot priekšroku cirtu dabiskumam.