negribēju aizvērt acis zinot, kā tas sāp, kā rožu ērkšķi sirdi dzeļ un puksti rimties nepārstāj, atskatīties nepaspēts un atvadas kad roka māj, nav vietas klusumam, kas satrakotos zirgos jāj..


ielās izgājušas sniega pārslas laižas vējā, piedzīvotas naktis tumšas un no rīta rasas saltas, nepretojās tās un sauca neatskatoties mums visiem sejā, tagad brīvas esam lidot tur, kur jūtam dienas baltas..


aizskars aidarīts un tajā skats pa brīdim veras, sauciens aprauts lēni izgaist vēsumā, bet piekusušas roku kustības pie loga rūtīm tveras, kur cieši saspiedušās cerības no skujām trīc..

aizbēguši nesastapto sārto pēdu nospiedumi, izsmiets prieks un iedomātas laimes atkritumi, sarausts sūrums un pa reizei uztrūkušies izvirdumi, tur pat nevaldāmais niknums taujā "kāpēc turi?"..

durvis dzīves pieturā tik klusi vaļā veras, skatiens drūzmā pieķeršanās takti meklē, tur mīklu šķetināt ikkatrs steidzas, bet aizlocīta īstā atbilde uz jautājumu nākamo..


viena aploksne un divi nepate…... Lasīt tālāk