Kas notiek pasaulē? Ēģiptes prezidents padzīts! Pašreiz beduīni, Eiropai un ASV piepalīdzot, lūko padzīt Lībijas diktatoru Muamaru Kadafi! Bet Ēģipte un it īpaši Lībija bija labklājīgākās Āfrikas valstis.
Kas notiek Latvijā? Kalvītim palaimējās būt par premjerministru labajos gados. Trīs gadu laikā algas dubultojās. Bija pielikumi gan pensijām, gan māmiņu algām. Bet tieši Kalvīša laikā skolotāji, ārsti un policisti piketēja, pensionāri vāca parakstus referendumam par pensiju paaugstināšanu, notika lietussargu revolūcija, un Kalvīša valdība krita.
Pašreiz Latvijā jau trešo gadu notiek pretējais process. Budžetu cirpa, cērp un cirps vēl. Slēdz skolas un slimnīcas. Atņem visiem, apdraudēti jūtas pat pensionāri. Bet nemieru nav! Grieķi un īri kaujas ar policiju un demolē ielas, bet Rīgā pie Saeimas vai Ministru kabineta atnāk simt cilvēki ar plakātiem, paklaigā un aiziet. Latvijas žurnālisti vārās sašutumā: “Kas šī par tautu? Kāpēc neiziet ielās? Kāpēc netaisa revolūciju?!”  (Ja izietu, tad gan būtu ko rādīt un par ko rakstīt! Tās reportāžas rādītu visas pasaules ekrānos!”) Bet neiet.
Vērotāji šo paradoksu izskaidro ar latviešu raksturu. Latvieši pārsvarā esot apdomīgi un lietišķi, un protot novērtēt situāciju. Visiem skaidrs, ka valsts ir ķezā un ka no plosīšanās nekāda labuma nebūs.
Bet es nupat izlasīju krievu publicista Aleksandra Ņikonova grāmatu “Pērtiķa paaugstināšana” / “Апгрейд обезьяны”/, un apstājos pie paradoksālas atziņas:
-    “Sociālās revolūcijas notiek strauja ekonomikas kāpuma rezultātā,
        nevis masveida trūkumcietēju skaita pieauguma dēļ.
         Revolūcijas māte ir skaudība, nevis ciešanas.”