Mēnesstars pamodināja, iespīdot caur logu tieši acīs,
Vērtot man šo drūmo nakti
Kaut nedaudz, nedaudz gaišāku,
Lai arī sals vēl knieba pirkstos.

Es sēdēju un vēros laukā pa logu
Domājot par pasaules nežēlību,
Kaut mūžīgi saltās akmeņu sienas
Liedza man brīvu domu lidojumu.

Es skumji vēros uz mēnesi tālo,
Kas vērtās apaļš kā sudraba dālderis
Liedams skumji bālo gaismu
Pār klusā tumsā dusošo zemi.

Es vēros caur logu aizrestoto
Un zināju, ka redzu to pēdējoreiz.
To tālo spīdekli tumšajās debesīs,
Kas piesētas zvaigžņu mirdzošiem punktiem.

Zināju, ka redzu pēdējoreiz
Gan maigo tumsu, kas aplēja zemi,
Gan salto sniegu, kas blāvi klājās
Pār ziemas miegā aizmigušo zemi.

Es zinu, ka redzu to pēdējoreiz,
Tādēļ klusībā atvadījos no visa.
Un klusi pie sevis nopūtos
Par pasaules nežēlību.

Šī nakts, kas pēdējā rit manā mūžā,
Šī nakts, kas apmāj ikvienu,
Ja vien tam krūtīs pukst īsta sirds,
Ir mierinājums vienīgais pēdējā gaitā.

Es…... Lasīt tālāk